Vēlreiz televizors tika izvilkts, kad tika demonstrēta spēlfilma Rīgas sargi. Pašlaik televizora manās mājās nav, tomēr televīzija manā dzīvē ir atgriezusies caur LTV1 raidījumu Uzvelc tautastērpu.
Tautastērps man bijis mugurā vienu reizi. Tas bija aizdots un nepilnīgi nokomplektēts. Tomēr tas bija īpašs notikums dzīvē. Kopš tās reizes viens no maniem sapņiem ir savs tautastērps. Zinu skaidri tikai divas lietas – tautastērps būs no mana vectēva dzimtā Ziemeļvidzemes apriņķa un, pat ja šajā ansamblī neiederēsies, man būs tumšzilā villaine.
Ne manai mātei, ne vecmāmiņai, ne vecvecmāmiņai sava tautastērpa nav un nav bijis. Mammai tautastērps bijis mugurā vien pamatskolā, kad viņa dejoja tautiskās dejas. Deviņdesmitajos mammai parādījās mūsdienīga sudraba sakta sirds formā. Kur tā ir tagad, neviens nezina. Vecmammai tautastērps nav bijis mugurā nekad, lai gan, beidzot vidusskolu, visiem vajadzējis ierasties tautastērpā. Viņa vienīgā ir atnākusi citās drānās un sažņaugtu sirdi. Klasesbiedriem ir bijuši vai nu savi, vai aizlienēti tautastērpi. Savukārt vecmammas vīramāte, lai gan liela rokdarbniece un šuvēja, ir darinājusi visu ko, bet ne savu tautastērpu, arī viņai tāda nav bijis. Toties, kad lielos svētkos galdu pārklāju ar viņas darināto galdautu, mani pārņem līdzīgas izjūtas tām, kad man mugurā bija tautastērps.
Uzvelc tautastērpu ir ļoti mūsdienīgs raidījums, kas dzīvo līdzi laikam. Raidījumā apzināti latviešu dizaina un amatniecības izstrādājumi, kas gan veido mūsu ģenētisko kultūridentitāti, gan ir no tās radušies. Šie darinājumi apliecina bagātīgās tradīcijas, zināšanas par tām un to, cik būtisku ceļamaizi tās veido mums šodien, jo mēs šīs tradīcijas cienām un lietojam – atbilstoši laikam. Aizkustinoša ir pietāte pret autentisko mantojumu, kura trauslumam pieskaras ar baltiem cimdiem. Amizanti ir vērot cilvēku simptomātisko pārliecību par savu taisnību, šajā gadījumā – tautastērpa kontekstā, kad raidījumā intervētie novelk stingras robežas: "tautastērpam jābūt pareizam", "tikai tā to drīkst nēsāt". Taču tiek izgaismots arī tas, ka ne vienmēr ir zināms, kā ir bijis pareizi konkrētos apriņķos. Šādu konservatīvo pieeju līdzsvaro domāšana plašāk – tradicionālo vērtību integrēšana mūsdienu dzīvē. Tādā veidā tām tiek dota iespēja dzīvot, nevis būt iekonservētām un tikai aplūkojamām no distances. Cilvēki labprāt apvelk tautastērpu atbilstošos godos, taču šodien tautastērps nav primārais līdzeklis, lai nodotu savu piederību vietai vai statusam, tāpēc tā stingrie darināšanas un valkāšanas reglamenti ir atspriegojušies. Mūsdienās tautastērpam vai interpretācijai par to ir arī jāpatīk un jāizsaka nēsātāja būtība. Ir jādod iespēja cilvēkiem uzvilkt tautastērpu, pat nepilnīgi nokomplektētu, varbūt tas sastāv tikai no vienas detaļas vai arī neatbilst kanonam, vai demonstrē XXI gadsimta izpratni par tautastērpu, tomēr tas nēsātājā atdzīvina dziļi iekšienē snaudošas jūtas un rezonansi ar mūsu kultūrā iekodēto.
Manam sapņu tautastērpam noteikti piederēsies Brigitas Strodas darināts kronis. Nezinu, vai līdz Latvijas simtgadei raidījuma vadītāji vai es tiksim pie sava tautastērpa, tomēr šis raidījums ir impulss to iztēloties, domāt par to, uzdot jautājumus saviem senčiem, parakties pa bēniņiem, papētīt rakstos un avotos, atskārst, ka ir kādas smalkas stīgas, kas mūs saista pie saviem senčiem, ģimenes, vietas Latvijā, un tādas pašas stīgas stiepjas uz priekšu. Tas, ko es gribētu, lai mani pēcteči manto no manis, ir gan tradīcijas, gan atvērta domāšana, kurai ir robežas, bet tās ir arvien paplašināmas un paplašināmas, un šāda iespēja ir nākamajām paaudzēm.