Jaunais cirks

To vakaru es atcerēšos vienmēr. 2005. gada 14. septembris. Mana dzimšanas diena. Diena, pirms sākas mans pirmais festivāls Homo Novus. Ir tumšs, līst lietus, salst. Mēs sēžam Noasā uz AB dambja un gaidām. Gaidām visu dienu, un beidzot viņi parādās – uz dambja uzlīgo viens treilers pēc otra, kopā kādi desmit. Žoana Legilerma ceļojošais cirks. Ir piepildījies viens no maniem lielākajiem sapņiem, izrāde Noslēpums, kas nedēļu tiek rādīta teltī uz AB dambja, pilnībā maina daudzu simtu skatītāju priekšstatu par cirku. Tas ir cirks bez zvēriem. Cirks, kurā atdzīvojas un sāk elpot dēļu krāvums, stieple, gaismas stars un laika plūdums. Cirks, kas uz pusotru stundu atceļ cilvēka iztēles un fizisko spēju robežas. Tajā pašā laikā – cirks, kurā cilvēks kļūdās, atļaujas būt vājš un zaudēt kontroli.

Zvēru cirkā kontroli zaudēt nedrīkst. Lai cik liela mīlestība valdītu dzīvnieka un dresētāja starpā un lai cik labi būtu apstākļi aizskatuvē, tās ir varas attiecības, kas tiek nodotas publiskai apskatei. Mūsu pasaule joprojām balstās varas attiecībās un apjūsmo tās, tomēr mākslai, manuprāt, ir jābūt soli priekšā un jākļūst par teritoriju, kas ir no tām brīva.

Šodien Saeima balso par likumu, kas aizliedz cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus (lūdzu, nejaukt – tas neaizliedz cirka mākslu). XXI gadsimta cirka attīstības kontekstā zvēru cirks jau sen ir atavisms, kas agri vai vēlu izzudīs. Tomēr, manuprāt, šis ir tas gadījums, kad labāka par dabisko nāvi ir eitanāzija, kuras rezultātā necietīs neviens cilvēks, taču pats svarīgākais – vairs necietīs arī desmitiem un simtiem dzīvnieku, kuriem nav dota iespēja piedalīties mūsu demokrātijas spēlē un pateikt "nē" cirka mākslinieka dzīvei.

Ja likums tiks pieņemts, neviens tīģeris vai zilonis nekļūs par slogu Rīgas Zooloģiskajam dārzam, likvidēts vai palaists klejot mežā, jo Latvijā nav cirka trupas ar savvaļas dzīvniekiem. Līdzšinējā Rīgas cirka darbība balstījās viesizrādēs, un visi šeit izrādītie dzīvnieki tika ievesti uz noteiktu laiku. Pārvadāšana tiem ir īpaši traumējoša, un Latvijas situācijā tieši to apturēs šis likums.

Likums nesagraus Latvijas cirka tradīciju, jo mums nav cirka tradīcijas – nav ne profesionālas cirka izglītības, ne pastāvīgu trupu ar savvaļas dzīvniekiem. Tieši jaunā cirka stratēģija, kas iekļauj nopietnu izglītības sadaļu, vieš cerības, ka Latvijā beidzot varētu piedzimt cirka tradīcija. Rīgas cirka ēka nezaudēs savu funkciju, jo pēc rekonstrukcijas turpinās strādāt ar cirka māksliniekiem – cilvēkiem –, un šeit mākslinieciskās iespējas ir neizsmeļamas, daudz plašākas nekā zvēru cirkā.

Un, pat ja skaistā Rīgas cirka ēka izkūpētu no zemes virsmas, vai tiešām viena māja mums, dabas mīļotājiem latviešiem, ir svarīgāka par dzīvas būtnes pakļaušanu nedabiskiem dzīves apstākļiem un fiziskai ietekmēšanai?!