Vēl pirms Jaunā gada kāds vīrs Narvesen kioskā vēlējās nopirkt noplēšamo kalendāru. Kas tas tāds? – brīnījās pārdevēja. Kungs samulsa, bet es, stāvēdams rindā ar savu dienišķo avīzi rokā, iesaistījos skaidrošanā. Nu, tāds blociņš, augšpusē salīmēts, katram datumam atsevišķa lapiņa. Karams pie sienas. Vakardienu noplēs un aizmet! Ļoti ērti… Ā, kaut kur esot gan, atsaucās otra pārdevēja, un meitenes kopīgiem spēkiem kalendāru atrada.
Kultūras notikumu kalendārs nav mazāk ērts izgudrojums: arvien lielāku daļu tajā aizņem iepriekš viegli prognozējami notikumi. Tagad, piemēram, visapkārt notiek ikgadējo balvu pasniegšanas ceremonijas. Piektdien, 20. februārī, ceturto reizi tiks pasniegta Purvīša balva. To gan piešķir tikai reizi divos gados, tāpēc kuluāros valda dubulta kņada. Drīz būs laikraksta Diena gada balva kultūrā. Riņķī apkārt skan – Latvijas Televīzijas Kilograms kultūras, Lielā mūzikas balva, Zelta mikrofons, tūlīt, tūlīt noskaidrosies dziesmu konkursa Supernova, kas tā pati ikgadējā Eirovīzijas atlase vien ir, uzvarētājs. Ritms atšķiras vienīgi teātra pasaulē – tur laiku mēra nevis gados, bet sezonās, lai arī rudenī nebūtu garlaicīgi.
Kultūras entuziasti pārtiek no šīm gaidām – arvien liekas, ka tūdaļ notiks kaut kas izšķirošs. Dienu pēc balvu sadalīšanas kalendāra lapiņas tiek noplēstas, un – es nevaru apgalvot, ka gluži izmestas, bet droši vien tās saglabā tikai retais. Apbalvojumi, protams, kļūst par lietderīgiem ierakstiem mākslinieku dzīvesgājumā, bet viņi paši turpina dzīvot pēc sava kalendāra. Man bija iespēja intervēt visus deviņus Purvīša balvai izvirzītos māksliniekus, un pārliecinājos, ka gads vai divi viņu biogrāfijā noteikti nav nekāds mērs. Mākslinieki runāja par savu dzīvi kopumā – par pieredzi, uzskatiem, meklējumiem. Daža instalācija vai izstāde ir bijusi tikai viena pietura konsekventi radošajā darbībā, cita – spēja kursa maiņa, taču visam pamatā ir izvēles, kas izdarītas, skaidri apzinoties, ka tās atstās iespaidu uz visām nākamajām neatkarīgi no tā, vai gūs tūlītējus panākumus vai ne.
Uz šī fona uzmanīgu dara tendence atbalstu mākslai arvien lielākā mērā pakārtot kalendāra datumiem, svarīgiem gadskaitļiem un jubilejām. Vai kāds vēl dzīvo pārliecībā, ka Rīgai Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss piešķirts uz visiem laikiem? Šokējošas problēmas Rīgas tā sauktajos radošajos kvartālos atklājis viens no to līderiem Dāvis Kaņepe intervijā satori.lv. Acu priekšā gaist ilūzijas, ka Latvija patlaban braši prezidē Eiropas Savienībā – tā bija nevis mūsu Nacionālā bibliotēka, bet pavisam cita pils citā valstī, kurai pirms nedēļas bija pievērsti pasaules skatieni. Raiņi un Aspazijas vairojas acu priekšā, no dažiem pat gribas neērtībā novērsties. Nākamā uz strīpas ir Latvijas simtgade, par kuru jau tagad vairāk zināms, kā tajā trūks nekā – kas gaidāms. Gan jau mākslinieki tiks galā, pavisam bešā nepaliksim.