Manuprāt, neviens mākslinieks vēl nav domājis par mākslu tajā brīdī, kad viņš to rada, un, runājot par māksliniekiem, nekad jau nevar zināt, kad viņš kaut ko rada. Piemēram, kādam šobrīd liekas, ka viņš ir iznācis ārā no sevis sev labvēlīgā gaismā un varēs sekmīgi pabeigt vakardienas domu par to, kas ir māksla, bet nekā, viņš atkal sāk mālēt saulei acis. Viņam atkal ir savas domas, un tās jau ir citas domas, kas izriet no vēl citām domām, kas patiesībā ir bijuši sapņi par meitenēm tālajā Nikaragvā. Un tad? Visi taču zina, no kā rodas māksla.
Par mēslojumu var noderēt itin viss, arī izglītība, bet talantīgs un apburošs septiņpadsmitā gadsimta Alpu analfabēts jodelētājs notrallinās savu sakāmo tā, ka tavā iztēlē izplauks dzīva Alpu vijolīte. Jo viņam pieder valoda, kas līdz noteiktam brīdim ir vārdu un burtu pliekana vai nesakarīga burzma, kurā piepeši iebrāžas spēcīga plūsma, kas sastāv no pavisam vienkāršas pāri saprašanas un pāri mīlestības. Un šī plūsma veikli iedibina vajadzīgo kārtību valodas atomu – jo valoda šajā brīdī ir pārveidei paklausīga masa jeb viela – kristāliskajā režģī. Es patiešām necenšos formulēt, tikai aprakstīt, kā ir teicis kāds spāņu dzejas klasiķis.
Vārdi izpeld dzejnieka iztēlē kā balti burukuģi, un filosofi jau sen ir piezīmju kladēs atķeksējuši, ka šiem vārdiem piemīt pavisam cita informatīvā slodze, kas bieži vien atšķiras no vārda semantiskās nozīmes. Iedvesmas paverdzinātam dzejniekam vārdu izvēle ir otršķirīgs darbs, ko allaž var uzlabot un uzpucēt, viņš vairāk domā par dzejoļa kopējās struktūras precizitāti, jo tieši tā rada iespēju precīzi pārraidīt tālāk to, ko sauc par vārdos nepasakāmo. Par skumjām un mīlestību, par tumsu, kas joprojām pazūd mums nezināmā virzienā, tiklīdz ieslēdzam gaismu.
Acīmredzot savai personībai visprecīzāk atbilstošas valodas struktūras modeļa atrašana, kas sevī ietvertu arī kaut ko līdzīgu Visuma mini matricai – radīšanas ziņā, runājot reliģiskiem terminiem, dzejnieks taču ir tāds Dieva tēmas par radīšanu no nekā interprets –, tātad šī modeļa atrašana ir dzejnieka sarežģītākais uzdevums, un par to liecina stingri ierobežots veiksmīgu piemēru skaits, ko gan varētu skaidrot vēl ar pārprastu vēlmi aiziet šajos meklējumos pa zinātnes taku, kas rosina vispirms uzšķērst trusīti, lai saprastu, no kā tas sastāv.
Mums ir svarīgi palikt dzīviem, mums ir svarīgi – nevienu dienu bez rindiņas, kas gan atkal nozīmē kaut ko tādu, pret ko kategoriski iebilst zinātne, un, proti, jāmāk, tēlaini runājot, katru dienu no jauna izgudrot divriteni. Man patīk baroka mūzika, un, to klausoties, es mēdzu iztēloties dejotāju, kurš padara redzamus skaņas iešūpotos viļņus. Uzzīmēju acu priekšā kāda instrumentu vēju. To ir pilnīgi neiespējami atkārtot otrreiz. Arī katrs dzejoļa vārds, tāpat kā cilvēks, piedzimst tikai vienreiz. Citādi nemaz nav iespējams, citādi visi dzejoļi, kas ir uzrakstīti par mīlestības tēmu, būtu vienādi. No šī viedokļa mākslinieks ir interpretators, tikai viņa interpretējamās tēmas, visticamāk, ir enerģētiski spēcīgi uzlādēti staru kūļi, kas tiek cauri visiem mūriem vēl labāk par gamma vai beta starojumu. Es teiktu, ka Lielā tēma, kas dun dzejnieka galvā, ir mirklis pirms Lielā sprādziena.
Īsta dzeja vienmēr ir improvizācijas māksla, un patiesa improvizācija vienmēr ir daiļdarbs, kurā cilvēkam pieejamās prasmes un zinības vainago dievišķas neziņas ekstāze, kas pārspēj prāta iepriekš paredzēto vai gaidīto rezultātu.
Visgrūtāk ir uzmīt improvizācijai uz īkšķa. Pieturēt. Apskatīt. Jo pirmajā brīdī allaž liekas, ka ir milzum daudz iespēju, kā improvizēt. Tāpat kā nevaram saskaitīt tās daudzās iespējas, kuras brīnumaini telpiski redzošajām acīm piedāvā katrs nākamais solis, kuru speram noslēgtā aplī, kas ir mūsu dzīve un kam nav iespējams aprēķināt laukumu. Dažkārt ikdienas rutīnā mēs kļūstam par šo iespēju un šķietami daudzo improvizāciju vergiem, ar skubu vai nesteidzīgi velkam ar pirkstu pa mūža ēdienkarti un izvēlamies šo vai to, un tikai retu reizi it kā zaudējam modrību, plānu, aprēķinu un, skatoties acīs Oficiantam, parādām ar pirkstu kaut ko citu, nekā vēlējāmies. Protams, neko tik gardu mēs vēl nebijām baudījuši.
Izdarīt šādu izvēli apzināti ir daudz sarežģītāk. Cilvēkam šajā skaistajā dzīvē liekas, ka viņam ir vismaz trīs, četras, simts, nu, labi, vismaz divas iespējas, pa kuru pusi ceļam iet uz veikalu vai kā uzgleznot upes straumi. Ne velti pasakās ir trīs ceļi, un tikai viens ir īstais. Arī katrs dzejolis, katrs mākslas darbs māca, ka īstenībā ir tikai viens ceļš, un vajag vienīgi neaizmirst par to riteni, ļauties iedvesmai, kas ieliks rokās improvizācijas grožus, un tu varēsi traukties ķēniņa ratos pa trešā tēvadēla varavīksnes tiltu un viegli kā Alpu jodelētājs pateikt, ka nekad nepārkāpsi siltu asiņu robežas, kas plūst tavās dzīslās, un ka tavi pleci vienmēr iztaisnojas, ieraugot apvāršņa līniju, un tai meitenei ir divas ēdamo kastaņu acis lietū.
*Eseja nolasīta Dienas gada balvas kultūrā pasniegšanas ceremonijā 11. martā