Tas laikam sākās pavasarī, kad jūtūbs sāka izmest īsus video ar ukraiņu traktoriem, kas vilka apdauzītos krievu tankus. Vispārējas trauksmes situācijā šie īsie video karam piešķīla smieklīgi absurdu šķautni – laikā, kad tanku kolonnas laužas iekšā pilsētās, pensionāri ar smēķi zobos velk uz savām kūtīm sasperto tehniku. Ar šo jūtūbs uzsēdināja mani uz savas adatas. Sakairinātajam prātam tas sāka izmest arvien jaunas filmiņu kombinācijas, cenšoties uzminēt, uz ko visvairāk varētu pavilkties.
Zemnieki ar traķīšiem sāka apnikt, tad parādījās jauns trends – droni ar kamerām un aukliņās iesietām granātām. Šiem video ir raksturīgas divas tēmas: vieni liek skatītājam novaidēties par neticamo precizitāti, ielidinot spridzināmo tanka vai žigulīša lūkā, no kuras pēc tam izveļas ārā pusvārīti tārpiņi. Otra tēma ir tranšejās sēdoši karavīri. Sekundi vai divas pirms sprādziena viņi metas bēgt, bet nokļūst vēl tuvāk sprādziena vietai un apkrīt, roka vai kāja vēl turpina raustīties. Šie video ir perfekti piemēroti soctīklu platformām – pārdesmit sekunžu gari, tie liek acīm ieplesties un, automātiski salikti cilpā, ir skatāmi bez apstājas. Trīs cilvēciņi iet, divi palecas gaisā un piezemējas guļus, trešais aizskrien krūmos.
Nezinu, kas tas ir par psiholoģisko mehānismu, bet esmu pieķēris sevi vakarā pēc nomierinošas tējas un pirms gulētiešanas atvērt jūtūbu, tur pat nekas nav jāmeklē – īsie klipiņi jau sarindojušies un gaida. Vēl acīm krītot ciet, noskatos dažus pēdējos: viena drona granāta precīzi ietrāpa alā, nākamā detonē pie tupus kakājoša čaļa pļaviņas malā, bet vakara pēdējā granāta liek kareivjiem pamest nestuvēs guļošo ievainoto, kurš sastindzis skatās uz dūcošo dronu taisni virs galvas.
Un tā katru dienu – vakara tēja, droni ar granātām, tranšejas, viens klipiņš aiz otra, nakts miers, arlabunakti. Esmu ievērojis vēl kādu Visu Redzošā Saprāta viltību – ja slinki sāku klikšķināt uz nākamajiem video, visdrīzāk kāds draugs, kurš sēž citā platformā, atsūtīs saiti uz savu vakara satriecošo kara filmiņu, ko viņam izspļāvis viņa privātais algoritms. Tā nu skatos pamācības brūču pārsiešanā, gūstekņu nopratināšanas, dažāda kalibra šaujamieroču caursišanas spējas, līdz atkal ir dziļa nakts, acis grauž un jau sen bija jāguļ.
Jāatzīst, ka nezinu, kā no šīs adatas nokāpt nost. Izlikties, ka neinteresējos par karu, nevaru. Izlasīt ziņas portālos vai noklausīties radio reportāžu – sakairinātajam prātam tas šķiet krietni par maz. Tomēr mazliet ar algoritmu esmu sācis cīnīties, starp sprāgstošajiem klipiņiem katrs trešais ir garš, meditatīvs monologs par to, kā noregulēt plašu atskaņotāja adatu.
Atceros un ceru, ka drīz atgriezīsies laiki, kad manu jūtūbu pilnībā aizņems klipi ar velosipēda brīvrumbas tirkšķa niansēm, vecu fotoobjektīvu zīmējuma īpatnībām neasajās zonās un recenzijām par piemērotākajām drāniņām pareizai kurpju pulēšanai.