Dažas dienas pirms Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra un pasaulslavenā diriģēšanas vecmeistara maestro Nēmes Jervi vieskoncerta uz Dienas redakciju piezvanīja ilggadējais latviešu diriģents, kādreizējais Latvijas radio un televīzijas mūzikas raidījumu galvenais redaktors Centis Kriķis: "Izlasīju jūsu rakstu avīzē, bet vai zināt, ka Nēme Jervi ir bijis nevērīgs pret latviešu mūziku?" Šis jautājums mani tā samulsināja, ka sākumā pat šaubījos, vai pareizi dzirdu, jo manā rīcībā jau izsenis ir gluži pretēja informācija. Mēģināju bilst, ka Nēme Jervi kopš 1980. gada, kad emigrēja no toreizējās PSRS, gan pie Detroitas, gan Gēteborgas un citu slavenu simfonisko orķestru diriģenta pults vienmēr ir dedzīgi popularizējis visu triju Baltijas valstu mūziku. Latviešu klasiķu Jāņa Mediņa Ārija un Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis bija iemīļoti viņa koncertu piedevu skaņdarbi. 90. gados viņš atklāja klausītājiem Ziemeļamerikā Imanta Kalniņa simfonijas. Kur meklēt igauņu vecmeistara lielo vainu?!
Izrādās, vienā kļūdaini nospēlētā taktī: Detroitas simfoniskā orķestra ierakstītajā Melanholiskajā valsī (pūšaminstrumentu sasaukšanās vietā pirms reprīzes) mežradznieks savu iestāšanos nokavējis un viņa solomotīvs atskan vienu takti par vēlu. Centis Kriķis reiz to ievērojis, klausoties Latvijas Radio. Nu kā Nēme Jervi pieļāvis šāda ieraksta izdošanu?! Vai nav kauna tādu raidīt Latvijas Radio? Tam nevar nepiekrist. Taču es tomēr jautāšu, kā būtu labāk: ja kļūdainā ieraksta nebūtu un pasaule ārpus Latvijas pat nenojaustu par Melanholiskā valša esamību? Vai tomēr – ka Detroitas simfoniskā orķestra (un vispār klasiskās mūzikas) fani jau pirms laba laika ieklausījušies skaņdarbā, kurš latviešu kultūrai un mentalitātei tik svēts un kura atskaņošanas stafeti pēdējā desmitgadē ar dažādiem orķestriem Eiropā pārņēmis kādreizējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents Karels Marks Šišons?
Paviršība nav akceptējama, taču perfekcija vien arī vēl nav māksla. Ar to būtu gana tikai formāliem dokumentiem. Mākslai nepieciešama dzīvība, brīvība, lidojums, dzīva saruna, improvizācijas šarms. Tas vārdos neaprakstāmais, uzrunājošais virmojums, kas to dara sevišķu un paceļ pāri parastai ikdienišķībai. Un, jā, šajā dzīvajā mākslas pieskārienā var gadīties arī kāda kļūda. Tad par ko mēs iestāsimies: par mākslu vai superpareizību? "Ja kāda nots būs aplama, no tā nemirst! Tā ir tikai mūzika. Cita lieta, ja ķirurgs kļūdītos operējot. Arī kļūda ir dzīves daļa. Tad baudi dzīvi!" – reiz intervijā Dienā aicināja Karels Marks Šišons, kuru orķestri pasaulē, starp citu, pazīst kā smaga, skrupuloza mēģinājumu darba entuziastu. "Nēme uz skatuves vienmēr improvizē… Un orķestris atsaucas! Tā jau ir burvība!" – Nēmes Jervi un Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra attiecību būtību notvēris mūsu vijolnieks Sandis Šteinbergs, mūziķis ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Kremerata Baltica rūdījumu.
caca