"Vai tas ir uz vecumu vai kā, bet jau labu laiciņu pērku smaržu testerīšus interneta veikalos – laiku īsinādama," stāsta zobārste, izmantojot apstākli, ka man mute ir vaļā un nespēju iesaistīties sarunā. Mana varēšana tajā brīdī aprobežojas ar acu atvēršanu un piekrītošu mirkšķināšanu. Gribu domāt, ka zobārste saprata centienus ar acīm atbildēt: "Es to skaidri jūtu," – atklāsmei, ka šajā vasaras dienā viņa smaržojot rūgti. Zobārste var atļauties to teikt pacientam pēc divdesmit gadu ilgas pazīšanās medicīnas krēslā.
Kad liekās siekalas nosūktas un mēle pārliecinājusies, ka mutē viss ir savā vietā, es pasaucu viņu maliņā un atzīstos: "Ziniet, tas ir vecums vai kā, bet arī mani ir piemeklējusi šī liksta!" Arī man ir izveidojusies kolekcija ar mazām kapsulām, kas smaržo pēc kovboja pie ugunskura, pēc dubļaina meža rudenī vai žūstošām jūraszālēm. Visdrīzāk tā ir reakcija uz mazo nišas parfimērijas uzņēmumu eksplozīvo parādīšanos, katrs lūko uzburt jaunus stāstus par it kā zināmu, bet nekad neizjustu pieredzi. Visu mūžu smaržu pasaule bija šķitusi atbaidoša un vienveidīga – tas ir paredzams, smags mākonis, kam jāiziet cauri lidostās un iepirkšanās centros. Visur tas ir vienāds, ar savu smago kakofoniju un modeļiem gaismas kastēs.
Ideja smaržot kā futbolistam pēc treniņa mani nekad nav saistījusi, un es nespēju iztēloties apstākļus, kuros man atvērtos maks, kad redzu čiksu ar sātaniski pavedinošu skatienu un pavērtām lūpām. Taču tas nenozīmē, ka tirgus nav mani noķēris. Ir tūkstošiem sieviešu, kuras vēlētos būt ģitāras vietā Džonija Depa stingri maigajās rokās, bet man dieviņš ir nobloķējis pieeju šādām fantāzijām. Pasaku pirāts nespēj man pārdot vīrišķu spirta uzlējumu, bet to spēj laboratorijās sadzimušie meistari, kuri ir iemācījušies uzburt dīvainus stāstus.
Varu iemiesoties vijoles korpusā, kas ir svaigi lakots ar kolofonija šellaku, asi ož gan pēc šī pārklājuma, gan futrāļa ar samta izklājumu, pēc kļavas koka skaidām darbnīcā un vijolnieka sasvīdušajiem pirkstiem. Ja "kolofonija šellaka" neliek ietrīsēties sirdij, ir iespēja smaržot pēc eļļainām lupatām autodarbnīcā. Tā nebūt nav nepatīkama smarža – ja remontējamam vāģim durvis vaļā, pievienojas ādas sēdekļu smarža, mehāniķa niknums par ierūsējušām skrūvēm, pa durvīm ietekoša, saulē uzkarsuša asfalta smarža un atmiņas par rīta agrumā skūpstīto draudzeni, kas darba dienu pavada apģērbu veikalā ar retiem un untumainiem pircējiem.
Šie stāsti kairina fantāziju un prātā veido jaunas kombinācijas. Divu mēnešu laikā Parīzes mākslas rezidencē precīzi definēju savu šīs pilsētas smaržu: tas ir āra tirgus ar svaigām zivīm, tikko pievestiem garšaugiem, Parīze noteikti smaržo pēc lavandas, vecām mēbelēm, mazliet pēc suņu vai saulesbrāļu urīna, kam pa virsu sakaisītas libāniešu garšvielas. Rīgas centrs tā noteikti nesmaržo – te drīzāk ir vējš, jūras sāls, dīzelis, liepu saldums un nolaistu kāpņu telpu mitrā elpa. Vakar, pēc ilgāka laika ieejot savā lauku mājā, mani apstulbināja specifisks aromāts. Tas bija sievišķīgs, bet nesaistījās ne ar dāmu, ne kundzi, ne meiteni, mana vienīgā doma ilgāku brīdi bija – tā smaržo veca sieviete. Tikai pēc kāda brīža ievēroju plauktā vāzi, kas pilna ar katras cienīgas saimnieces prieku – rozā flokšiem. Par to, kā smaržošu kā vecis, man nav šaubu – jau tagad drēbēs var atpazīt ar malku kurināmu vecu lauku māju.