Nesen Rīgā viesojās ukraiņu kinematogrāfistu delegācija un stāstīja Latvijas kolēģiem par situāciju Ukrainas filmu nozarē. Viens no lepni minētajiem rādītājiem, ka lietas iet uz augšu, bija fakts, ka dzeltenās preses žurnālisti un fotogrāfi nu jau atkal nākot uz pašmāju filmu pirmizrādēm un publicējot režisoru un citu kino cilvēku bildes savās smalko aprindu lapās. Otrā skalas galā ir krievu kinoteorētiķa Daniila Dondureja savulaik minētais piemērs kādā ArtDocFest diskusijā Rīgā – Andreja Zvjaginceva filmas Leviatāns producentu galvenais sasniegums bijis tas, ka viņi mākslas notikumu pārvērtuši politiskā notikumā, tādējādi sarunas par filmu pārceļot pavisam citā, daudz plašākā publiskās telpas sektorā un likumsakarīgi vairojot filmas skatītāju skaitu.
Pēc šiem un ne tikai pēc šiem kritērijiem vērtējot, arī Latvijas filmu nozarē viss ir lieliski. Pirms kādas nedēļas pusdesmitos no rīta man zvana sens preses kolēģis no "privāto jaunumu apgabala" un jautā, kad tad tas Lielais Kristaps sāksies un kuri tur būs tie svarīgākie notikumi, kas noteikti jāfotografē. Un otrdienas rītā pēc Nacionālās kino balvas noslēguma ceremonijas radio ziņās stāsta ne tikai to, ko par čekas maisu atvēršanu domā Valsts prezidents, bet turpat nākamajā teikumā – arī to, ko par šo tēmu teicis režisors Viesturs Kairišs, saņemot balvu par Melānijas hroniku kā labāko pilnmetrāžas spēlfilmu. Melānijas hronika jau sen ir "daudz vairāk nekā tikai filma" – to atzina gan filmas producents Gints Grūbe, gan vēl citi iesaistītie, turot rokās savus pelnīti saņemtos Lielos Kristapus, un to arī mēs visi esam pieredzējuši jau gada garumā.
Latvijas filmu nozarei šis ir pamatīgs un priecīgs laiks, kad Latvijas spēlfilmas skatītāju skaits samērā īsā laikā pārsniedzis 70 tūkstošus, un tā ir gada laikā jau trešā (!) Latvijas spēlfilma ar tādu un vēl lielāku skaitli. Kad Valsts prezidenta birojam šķiet pilnīgi dabiski un normāli iekārtot prezidenta saspringtajā Lāčplēša dienas grafikā vienu Latvijas filmas pirmizrādi. Un pat tad, kad kādi absurdi valsts pārvaldes reorganizētāji vispirms ķeras pie mazām un efektīvām vienībām, nevis lieliem purviem, visam izrādās sava pozitīvā puse – ziņu kanālos atkal priekšplānā nonāk Latvijas filmu nozares sasniegumi, jo izrādās, ka Nacionālais kino centrs ir viena no populārākajām mazajām un efektīvajām vienībām, ko mediji labprāt izmanto ziņas ilustrēšanai. Nu, tagad jāgaida, kad nonāksim kriminālziņās – režisors un pedagogs Pēteris Krilovs jau no Lielā Kristapa skatuves atzinās, ka ir mafijas krusttēvs un ar lielu prieku vēro, ka balvas saņem tikai savējie. Latvijas filmu nozarē "savējie" nozīmē "profesionāļi", bet nevar jau zināt, ko tur kāds kontrolētājs saklausīs...