Netraucē pienākums sauļoties, peldēties un saglabāt savas robežas starp ķermeņu tūkstošiem. Arī tagad ir pa kādam pusapģērbtam ķermenim, kas vēl tikai saņemas doties stindzinošajā ūdenī vai tikko izkļuvis no tā dzīvs, bet saģērbtie nēsā divas kapuces vienu virs otras un sveicina cits citu ar smaidu, redzēdami, ka vēja stihija purina visus bez izņēmuma, kā mans kaimiņš saka – uzreiz izpūš visus draņķus no galvas ārā. Nedaudzie cilvēki pārsvarā iet gar krastu, jo skaistie jaunie soli, kas izvietoti mazos intervālos, ir visneērtākie beņķi, uz kādiem man jebkad ir nācies sēdēt.
Beņķu neērtuma arguments ir vides plānotāju vēlme, lai cilvēki šajā vietā neuzturētos ilgstoši, jo nejustos ērti, bet ko gan citu darīt jūras krastā, ja ne ilgstoši sēdēt ar skatu pret jūras ritmisko viļņošanos un meditēt? Gadās arī pa kādam, kas ar divriteni cīnās pret vēju, bet smailpapēžu kurpju nospiedumi izrādās nūjotāju atstātie caurumi smiltīs. Smiltīs guļ arī atkritumi, jo visā piekrastē nav nevienas atkritumu urnas, it kā nesezonā cilvēki neražotu drazas, un pastaigā iznākušie vietējie, tos savākuši, aiznes sev līdzi.
Jūrmalā ir normāli nēsāt treniņtērpu. Novērotie vietējie izveidoja man pārsteidzošus Jūrmalas iedzimto tipāžus – te kāds vecūksnītis izbrauc no mazas ieliņas zirgu pajūgā, te nodzērušies vietējie klīst gar savu spožumu zaudējušajām laimētavu fasādēm, te sievietes rudenīgajos grādos ar sandalēm kājās gaida mikroautobusu uz vēl tālāku Jūrmalas nostūri, un visās kafejnīcās svešzemju mēles atšķaida krievu valoda. Labākais ēdināšanas uzņēmums Jūrmalā ne tikai piedāvā kvalitatīvu maltīti, nedēļas laikā ne reizi neatkārtojot ēdienkarti, bet arī uzraksta, ka konditorejas izstrādājumu ražošanā izmantots margarīns vai eļļa (pēc idejas vajadzētu būt sviestam), bet tas vismaz ir godīgi.
Jomas ielas vasaras nokveldētais spožums nesezonā ir nobiris kā zīļu klājiens uz lieveņa, kas tiek sagrābtas ar milzīgu liekšķeri. Apkārt kā spoki kluknē nolupušie aizgājušās ēras vides objekti, kurus stutē uz retajiem tūristiem nadzīgie lūdzēji, kas kāri uz iedzeršanu. Tepat ir arī visplašākā vienkopus savāktā ekskluzīvu kažokādu parāde neskaitāmos skatlogos, kas rindojas cits aiz cita. Dubultu stacijas uzraugs garām Džemmas Skulmes kariatīdēm noraugās, kā uz sliedēm piegādātas stāv vairākas kravas ar betona spraišļiem tālāk modernizējamajai dzelzceļa līnijai, uz kā rēķina ir pazudinātas koka stacijas ēkas. Tomēr sadegušās un citādi laika zoba degradētās koka vasarnīcas ar saviem saliektajiem stāviem vēl stāv, lai gan jauno daudzdzīvokļu projektu ēnā. Par spīti aizliegumam apbūvēt kāpu zonu, visas kāpas ir apbūvētas. Dārgās, bet nereti rozā villas, iezīmējot privātteritorijas, ir atdalītas ar metāla režģiem, līdzās nesavaldīti plešas un vairojas kārklu, alkšņu un citi krūmi un aug nevienu reizi neapkopti nezāļu lauki, aiz kuriem pēkšņi slejas Pines of Rainis jeb Rainis’ Pines, kas latviski nerunājošam cilvēkam ne tikai neko neizsaka, bet rada greizu priekšstatu par kādu īpašu Pinus sugu, ko varbūt Rainis izdomājis, līdzīgi kā latviešu mīlu, kuras pirms tam nebija, tad mūsu senči viens otram ar roku rakstītajās vēstules atzinās, ka "mīļo".
Varbūt tāpēc, ka gaumīgajā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā biju vienīgā apmeklētāja, atļāvos sakārtot matus akurāt vietā, kur pagadījās Raiņa spogulis no trimdas Slobodskā. Progresīvi veidotajā muzejā apmeklētājam nerodas sajūta, ka jārakņājas aizgājēja laicīgajā veļā, veļas te ir pietiekami maz – Raiņa mātes austā sega un Aspazijas mātes austie tautiskie brunči – zināma pretinde tam treniņbikšu fenomenam, kuram Raiņa akmens stāvs uzgriezis muguru, bet viņam ap galvu pret rudens gaismu redzams zirnekļa uzausts nimbs.