Labs piemērs

Nepilnu miljardu – precīzāk, 865,65 miljonus – eiro Hamburgai izmaksājusi ultramodernās Elbas filharmonijas uzcelšana. Pilsēta ieguvusi Šveices arhitektu biroja Herzog & de Meuron projektēto iespaidīgo, milzu kuģim līdzīgo ēku Elbas krastā, kas jau kļuvusi par Hamburgas jauno vizuālo simbolu. Elbas filharmonija ir slavenā japāņu akustikas speciālista Jasuhisas Tojotas meistardarbs, kas nodrošina izcilu skanējumu jebkurā no 2100 lielās koncertzāles vietām.

Taču, izrādās, ne jau milzīgās izmaksas bijušas vainojamas pie ieilgušās stīvēšanās: celt vai necelt, piekāpties vai tomēr nepiekrist maksāt būvniekiem prasīto pēc tāmes, kura tikai auga ar katru gadu. Būvniecību, kas ilga desmit gadu, iesaldēja tieši krīzes laikā, tomēr ne jau krīzes dēļ, jo bagātajai ostas pilsētai Hamburgai ar naudu nekad neesot bijis problēmu. Netrūkst arī turīgu ziedotāju.

Problēma bijusi politisko līderu griba, retorika un sabiedrības noskaņojums – tika pragmatiski apšaubīts, vai pilsētai vispār vajag jaunu koncertzāli. Tagad visi lepojas ar jauno filharmoniju. Zināms arī – ja koncertnams tiktu uzcelts uzreiz, tas būtu maksājis trīsreiz lētāk, bet tas jau ir cits stāsts. Zīmīgi, ka zaļo gaismu koncertzāles ideja ieguvusi ne jau tāpēc, ka kāds būtu ieklausījies mūziķu žēlabās par vēsturiskās Laeiszhalle neatbilstību XX gadsimta simfonisko lieldarbu vērienam. Koncertzāles likteni aktualizējis cits jautājums – ko darīt ar vecajiem, pagājušā gadsimta vidū uzbūvētajiem ostas spīķeriem, kuri vairs netiek izmantoti. Savukārt ērģeles, kuras tagad tik organiski integrējas zāles interjerā (stabules publika var pat aptaustīt), uzsaucis privāts mecenāts. No tām prieks arī Latvijai, jo par Elbas filharmonijas ērģeļu krustmāti un ērģeļmūzikas programmas māksliniecisko vadītāju izraudzīta Berlīnē dzīvojošā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.

Būs interesanti redzēt, kādu biznesa (ne jau kultūras!) interešu lobijs pavērs iespēju jau sen nepieciešamās koncertzāles tapšanai Rīgā un ciktāl biznesa plānā iesprauksies valsts galvenā simfoniskā orķestra un koncertdzīves – nacionālas nozīmes kultūras – vajadzības. Šobrīd apstāsimies pie ērģelēm – vēl viena sabiedrības domāšanas barometra Latvijā. Vieni apšauba aptuveni pusotru miljonu vērtu ērģeļu nepieciešamību jaunceļamajā Ventspils Mūzikas vidusskolā, jo uzskata to par ambiciozu spēļmantiņu samērā nelielajā koncerttelpā, turpretim ērģelnieki šādu nostāju uzskata par provinciālu domāšanu. Viņi vienkārši zina, ka šāds instruments tik daudz arī maksā un tas nodrošinās jauno ērģelnieku izglītību ilgtermiņā. Drīzāk jājautā, kāpēc ērģeļu nav Liepājas Lielajā dzintarā, kur tās skanētu arī krāšņā koncertdzīves mērogā saspēlē ar tur mājojošo Liepājas simfonisko orķestri. Tikai Ivetas Apkalnas neatlaidības dēļ atradās finansiālais atbalsts un tika iegādātas digitālās ērģeles pirmajai no trim jaunajām Latvijas reģionālajām koncertzālēm – Latgales vēstniecībai Gors Rēzeknē. Tagad tur iedibināts arī ērģeļmūzikas festivāls. Ar Ivetas Apkalnas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu 6. martā digitālās ērģeles atklās arī Rīgas Stradiņa universitātes aulā.