Lai slava valodu kuģiniekiem

Vai te vēl ir jautājums?

Dod Dievs katram tādas bedres... Apgūst kaut kādā līmenī angļu valodu (kā padomju laikos krievu) un šķiet sev dikti gudri. Pamācieties kādas 20 svešvalodas un tad spriediet, kur un cik robu ir Bērziņam.

Atbildēšu Vasilija vietā - tā teikt, `brīvi tulkojot Vasiliju`. Viņa `ezoteeriski-ritmisko, koherenti-sintakseeti vazelineeto` tulkojuma standarta aprakstu saprotu kā noraidoši ironisku attieksmi pret nogludinātu, pārpulētu un visādi citādi garām ausīm, acīm un apziņai plūstošu tekstu. Arī man tāds riebj un pēc brītiņa jau pagaist no miņas. Es savukārt ar `negluds, celmains, smags un neveikls` domāju tieši to, kas pateikts: ka jūtams nepaveikts darbs, nesakārtota, staigna un, galvenais, samocīta izteiksme, kādu nejūtu oriģinālā (tātad gribu gludu, dabisku, ne nogludinātu un ar smilšpapīru noberztu). Kaut arī tur daudz ko nesaprotu, bet jūtu, kur autora murgi pāriet no viena līmeņa uz citu un kādēļ te pārlecu, te paklūpu, te iestiegu. Kas attiecas uz Bērziņa attieksmi pret Korānu, man ir pietiekami interesanti tulkojumu lasīt kā poēzijas paraugu un izgaršot pasvešo tēlu un ideju latvisko izgaismojumu (par Korānu pašu man nav nekādas jēgas). Un man gluži vienalga, cik ātri vai lēni kāds (jebkāds) mākslinieks strādā.

kkas tanī meteklī mani tomēr kaitina. kas zina, varbūt tā jābūt. un vēl - kāpēc Ulža?? vai nav Ulda? kas viņš ir Uldis vai Ulžis?

Reizēm šādās diskusijās izpeld arī kāds patiesības grauds. Rokfellers tiešām ir augstāk stādāms par Putinu. Pasaulē valda Bilderberg Group vai Comittee of 300. Mūsu oligarhi īstenībā ir nožēlojami nabagi salīdzinot ar šiem pasaules varenajiem.

Un, lūk, šajās Aleksandra Čaka dzejrindās ir tas īstums, tiešums, bet vienlaikus skarbums un poēzija. Dabiskums un gluds, bet ne nogludināts plūdums... Smagums pašā situācijā, bet dzejisks vieglums un (paš)saprotamība izteiksmē.

Un, kad dziesma rupjām balsīm pusē, Kurā teikta Kunga žēlastība, Pulkvedis no ģērbkambara iznāk, Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem. Satraukts pulkvedis. Līp mati pierei. Lūpas sausas, trakas svelmes skartas. Grūti kāpj tas. Dvēsele vēl šaubās, Trīc kā putns, kā smilga vējos celta. jakānu varētu Ko tam sacīt savai kara draudzei, Saviem kvēliem zemgaliešu vīriem, Kādus vārdus vēl pirms kaujas bilst tiem? Varbūt puse rīt jau nebūs dzīva?

Manuprāt mums akūti trūkst šodienīga, mūsdienu valodā lasāma, taču korekta, zinātniski precīza Bībeles tulkojuma (cīņa ar un par to risinās jau gadus desmit vai vairāk?). Un te jau vēl nāk klāt prasība pēc izmantošanas universālisma (baznīcas praksē, literatūras un tostarp tieši tulkošanas jomā), kādas nav ne Džoisa, ne Korāna gadījumā.

Epitets "platkakle" nozīmē tikai to, ka pudelei, no kuras Bērziņš vakar lēja dzērienu, bija plats kakliņš. Savukārt karafe vispār nav pudele, turklāt karafei nekādi nav plats kakliņš. Tā ka Bērziņš nebūs vis neko sajaucis. Ne par ezotēriku, ne koherenci un vazelīnu neesmu neko rakstījis, to Jūs, Vasilij, esat brīvi interpretējis pats. Par teksta ritmiku un poētiku gan rakstīju, tas tiesa. Vakar jau Jūs pats atzināties, ka esat gan lasījis dažus labus tulkojumus, piemēram, Gogoļa "Mirgorodu" Čaka tulkojumā un de Kostēra "Pūcesspieģeli" Jaunsudrabiņa tulkojumā. Tie abi ir darbi, kam oriģinālā raksturīga gan spēcīga poēzija, gan teksta iekšējais ritms. Ja nu pret tiem Jums nav bijis nekādu iebildumu, varbūt varat tajos ieskatīties vēlreiz un papētīt, kā tulkotājs ir ticis galā ar uzdevumu ne vien pārtulkot vārdus un salikt tos kopā sintaktiski sakarīgos teikumos, bet arī, cik tas vispār iespējams, iedzīvināt latviski oriģināla valodas plūdumu. Tad vēl varat salīdzināt Jaunsudrabiņa "Pūcesspieģeļa" tulkojumu ar 50. gados izdoto (un krietni apīsināto) tulkojumu, kura veicēju neatceros, šķiet, bija kāda maz zināma kundze. Uzreiz redzēsit atšķirību - 50. gadu tulkojumā jau it kā pateikts tas pats, arī redaktors pastrādājis, burtu un komatu kļūdu nav, bet nav arī itin nekā no tām sajūtām, ko rada Jaunsudrabiņa tulkojums. Nekādas citas mistikas vai ezotērikas tur nav, kā tikai valodas spēks. Nezinu, ko varētu Jums vēl pateikt par Korāna tulkojumu, jo no Jūsu iepriekšējiem komentāriem netapa skaidra Jūsu attieksme pret šo tekstu arī oriģinālā. No Jūsu ieteikumiem tulkotājam sapratu, ka uz darbu ar Korānu raugāties kā uz daudzkārt tulkota un komentēta reliģiska teksta (iespējams, Jums ne īpaši tuva un pieņemama) tulkošanu. Tā sakot, izvēlamies kādu no tulkojuma tradīcijām, kuru tiešām ir liels skaits, un, vadoties no tās, pārceļam Muhameda sprediķus latviski. Patiesībā arī musulmaņi lielākoties atbalsta tieši šādu pieeju, jo ar to ir vismazāk problēmu - teoloģiski viss saskaņots, saturs nodots gana precīzi. Bērziņa (un ne tikai) izpratnē Korāns pirmām kārtām ir izcils arābu dzejas un ritmizētas prozas darbs un kā tāds arī jātulko. Šajā gadījumā nav dziļas tradīcijas, uz ko pamatoties, jo paši musulmaņi šādus tulkojumus nelabprāt pieņem, tulkojumu nevar arī tieši špikot no kādas starpniekvalodas, piemēram, krievu vai angļu, jo tur ritms veidosies pavisam citādi. Vai vispār esat ielūkojies Bērziņa tulkojumā, lai saprastu, ko viņš mēģinājis izdarīt? Bērziņš kā semītu dzejas darbus tulkojis arī vairākas Bībeles Vecās Derības grāmatas: "Ījabs", "Pulcētājs”, "Slavinājumi. Psalmu grāmata”, kas iznākušas pēdējos 15 gados. Tomēr nezinu, cik gatavs esat sarunai par to - ja, teiksim, Korāns vai senebreju reliģiskie teksti Jums nešķiet literatūras cienīgi (un Bībeles tulkojumu jau nu mums patiešām netrūkst), tad varbūt man nav vērts turpināt. Tas pats par Džoisu - ja viņa tautība un kaitīgie ieradumi Jums šķiet svarīgāki par to, ko viņš mēģināja paveikt savā tekstā (starp citu, atstādams milzīgu iespaidu uz pasaules literatūru), tad varbūt labāk runāt par grāmatām, kuras mēs abi atzīstam par izciliem literāriem darbiem, būs jau arī tādas. Tomēr vismaz kādu no Bērziņa tulkojumiem gribētu gan Jums piedāvāt, piemēram, tā varētu būt "Mana vectēva Korkuda grāmata", vecoguzu eposs, kas iznāca 1993. gadā.

Tāpēc jau es saku, ka elpo pakausī. Kārkliņam arī ir bijušas pāris kļūdas, viena no tām ar zieda nosaukumu, kas atstāts neiztulkots, un kura dēļ nācās palauzīt galvu, kas vispār tas tāds ir, bet to pat nevar pārmest, uz saules arī ir traipi, kā zināms. Galvenais, ka, lasot Kārkliņa darbus, es lasīju, piemēram, Kroninu, nevis Kārkliņu, pilnīgi noteikti.

nu nez gan, ar Brici man arī bijušas zināmas 'credibility' problēmas, it ipaši sintakses līmenī.

nekas nekas, tieshi zhiidinjsh un viss, bet teksts angliski( gandriiz vai tulkoju ilgaak kaa Beerzinjsh Koraanu) nav tikai viedoklja atrefereejums(jaaienjem Biina poza , runaajot par Vislera mammuci), taatad nabaga slimnieka(tub) Orvela vienveidiigums rakstnieku izveelee ir tik "anglisks", flobu piepinot nejaushi, ka truukst tik kiplinga...tataad zhiidinjsh dzois neder nekam,taas ir un paliek no vinju zvanu tornja redzeetais...bet, ko tu iisti gribeeji pateik? laikam neko, jo es pats esmu sapinies, miiliit..

Man šķiet, ka Orvels būtu pārsteigts par šādu savu vērtējumu. Vai no viņa bez "1984" un "Dzīvnieku femas" ko citu arī esat lasījis? Turklāt viņš kā esejas "Antisemitism in Britain" autors ir šo to pateicis arī par Jūsu lietoto "žīdiņa" epitetu attiecībā uz ļaudīm, kas Jums nepatīk. Piedevām vēl Džoisam, ja pareizi atceros, pašam nekādas saistības ar ebrejiem nebija, viņš nāca no īru katoļu ģimenes. Varbūt Jums noderēs šāds Orvela citāts: "The writers I care about most and never grow tired of are: Shakespeare, Swift, Fielding, Dickens, Charles Reade, Flaubert and, among modern writers, James Joyce, T. S. Eliot and D. H. Lawrence. But I believe the modern writer who has influenced me most is Somerset Maugham, whom I admire immensely for his power of telling a story straightforwardly and without frills."

nevis uzrunaa, bet pasaka KAA IR... Tuberkuljoznjikam Orvelam piemiitoshais reaalisms ir ikdienaa redzams ikvienaa sabiedriibaa, un vispaar tas ir tikpat kaa nevis juusmot par kaadu skaistu aktrisi vai aktieri ,melst niekus par honoraariem , lauliibaa, paredzamaam, puuleeties sitezeet ar kaadaam veest. personaazhiem, notikumiem,pieliist publikai un iekraasoties katraa kraasaa, bet uzrakstiit tieshi - "shodien no riita vinjam/vinjai bija caureja un WC peec vinja pusstundu vajadzeeja veedinaat":)))...-un taa buus patiesiiba, ikdienishkjums, un varbuut kaadam tas interesees...bet taads zhiidinjsh dzhoiss tikmeer bezjeegaa murmuljos niekus, kaadus jaunie censonji apreekjina kaa 7500 diennaktii, kurus tikai vajag pareizi savirkneet, lai riskeetu to pataisiit par tirgus preci.

Spēles ar valodu ir uzteicamas. Tomēr neba darbam tādēļ vien radīsies literāra jēga. Valodā šampanieša dzirkstis vai neskartas dabas svaigumu ir meklējuši daudzi pūristi un jaunradītāji. Neuzskaitīt. Tomēr, ja meklē ko dziļāk - kādu vēsti, mācību, tad spēles ar valodu vien to, manuprāt, nevar nodrošināt. Orvela 1984 vārdu jaunradei bija jēga, arī Džoiss ir pieminēts Kembridžas angļu valodas enciklopēdijā, bet pirmā darbi uzrunā daudz vairāk ļaužu, nekā Džoisa darbi.

Soduma gadījumā nekāds redaktors nelīdzētu - viņam gandrīz vai par katru teikumu bija savs pamatojums, kāpēc tulkojis tieši tā un ne citādi. Sodums tā arī nekad nepiedeva Lūcijai Rambekai, kura latviešu 1990. gada izdevumā bija pielabojusi, viņasprāt, Soduma valodas kļūdas. Sodumam arī bija pie vienas vietas valodnieku iebildumi - viņš uzskatīja, ka ir tiesīgs pārveidot un jaunradīt latviešu valodu saskaņā ar savu priekšstatiem par valodas būtību. To var pieņemt un var nepieņemt, bet tā ir pozīcija, pasaules uzskats, ja vēlaties, bet ne neprasme, nezināšana vai nolaidība. Par to, cik tuvs Soduma "Ulisa" tulkojums ir oriģinālam, var strīdēties, man šķiet, ka ir gan veiksmes, gan neveiksmes. Dažas nodaļas ir izcilas, pret citām man ir iebildumi. Katrā ziņā Sodums būtu lepns par viņam adresētajiem vārdiem "negluds, celmains, smags un neveikls", jo valodisks gludums un izmanība viņu tracināja. Jāpiebilst gan, ka nekādu gludu un izsmalcinātu valodiņu nelieto arī Džoiss (tīšuprāt un apzināti), bet variē gludumus un negludumus atkarībā no saviem mākslinieciskajiem nodomiem. Pret "Ulisa" tulkojumu man nav vienotas attieksmes, nebūšu no slavētājiem, un Sodums uz to apzināti provocē, būt neērtam ir viņa kredo. Taču ir gan daži citi tulkojumi, kurus esmu bijis gatavs triekt pret sienu valodas gluduma un veiklības dēļ, kas pilnīgi neatbilst oriģinālteksta spurainībai.