To Kamī rakstījis laikā, kad cilvēci vēl nebija pārņēmis sociālo tīklu paviršais un nežēlīgais ātrums. Ja kafejnīcā pavēro divus cilvēkus – viens sēž pie galda un nesteidzīgi gaida savu kafiju, otrs gaida to pašu, tikai nepacēlis galvu no sava viedtālruņa, – abi savā nekustībā ir līdzīgi, abi kaut ko gaida, par kaut ko domā, abu gaidīšana atgādina divus cilvēkus, kuri tuvojas viens otram tikai ar skatieniem. Pavērojot šos cilvēkus ilgāk, tomēr ir manāma kāda atšķirība – viens no viņiem ik pa laikam ieskatās pulkstenī, bet otrs pret to ir vienaldzīgs, atgādinādams kādu, kurš apmaldījies laikā, kad mehānisko pulksteni neviens vēl nebija izgudrojis, un kurš vadās tikai pēc sev vien zināma iekšējā saules pulksteņa.
Mūsdienās, kad ieskatīšanās pulkstenī ir tikpat pašsaprotama kā elpošana, ir neiespējami pat iztēloties, kā ar sekošanu laikam veicās mūsu senčiem. Pirms vairākiem gadiem, kad studēju teātra mākslu Krakovā, mana iemīļotākā vieta bija kafejnīca Eszeweria. Tā atrodas vēsturiskajā ebreju kvartālā Kazimierz, un, kā vēsta nostāsti, kafejnīca reiz bijusi kādas ebreju ģimenes dzīvoklis. Ieejot kafejnīcā, elektrības slēdzi var nemeklēt pat labierīcībās, telpas apgaismo un piepilda tikai sveču gaisma, kafejnīcas apmeklētāju čuksti, cigarešu dūmi un džeza mūzikas ieraksti. Ja šajā kafejnīcā gadās iekļūt novembrī, sajūta, ka esi atgriezies gadsimtā, kad cilvēki laika skaitīšanai izmantoja sveču pulksteņus, ir īsta. Stundas tur kūst kā vaska sveces.
Zināms, ka sveču pulksteņi darbojās arī kā modinātājpulksteņi – vaska svecē tika ievietota smaga metāla nagla pie vēlamās laika atzīmes. Kad vasks bija izkusis līdz atzīmei, pie kuras iesprausta nagla, tā ar klaboņu izkrita uz metāla paplātes zem sveces. Tomēr kopš tiem laikiem, kad cilvēku pamodināja nagla, daudz kas ir mainījies. Kā vienkāršākais ir zināms ūdens pulkstenis. Jau ap XVI gadsimtu babilonieši bļodā ar atzīmēm lēja ūdeni un laiku vēroja pēc ūdens līmeņa. Toties VI gadsimta Ķīnā bija sastopami vīraka pulksteņi, un, varētu teikt, ķīnieši laiku mērīja ar smaržu – vīraku veidoja ar dažādu smaržu slāņiem, un katrai stundai bija cita smarža. Kad attiecīgais slānis bija izgarojis, ar gonga skaņu visiem tika ziņots, ka pagājusi stunda.
Minūtes un sekundes mūsu senči neskaitīja, un senie cilvēki iztika ar vadīšanos pēc saules. Tā senie ēģiptieši izgudroja ne vien pulksteni, bet arī pirmo astronomijas instrumentu merkhantu. Kad divi merkhanti bija saskaņoti ar Polārzvaigzni, tie veidoja debess meridiānu. Laiku noteica pēc tā, cik zvaigžņu šķērsojušas šo līniju. Ēģiptieši laiku noteica arī pēc ēnām, ar obeliskiem. Gadsimtiem mainoties, cilvēks arvien retāk sāka pievērst uzmanību saulei, zvaigznēm un smaržām un laiku uzlika sev uz rokas vai ieslodzīja telefona ekrānā. Tomēr pulkstenis ar dzeguzi ir viens no simpātiskākajiem cilvēku izgudrojumiem. Atvadu dziesmu par katru zudušo stundu nodzied putns. Ir ierasts uzskatīt, ka laiks zūd, bet varbūt senie cilvēki domāja, ka laiks rodas.
Laika jautājums, iespējams, ir cilvēces svarīgākais jautājums. Laiks un pulkstenis ir divi pretstati. Tikai cilvēkam var ienākt prātā ieslodzīt nenotveramo, un varbūt patiesākais un piemirstākais pulkstenis ir mūsu pašu sirdspuksti.