Pulksteņa pendeles biedējoši monotonos tikšķus ir nomainījuši gādīgi signalizējoši viedtālruņi, veikalu darba laiki un melnbaltas sešu ciparu kombinācijas uz jebkuras iekšķīgi lietojamas preces. Gluži kā tāds sociālais tīkls ik dienas klātesošs ir kāds ļoti "degošs" termiņš, kas neļauj atslābt nekad un ne uz mirkli. Pat tad, ja tas pēkšņi tomēr izdodas, operatīvi tiek iedarbināts mehānisms, ko sauc par sirdsapziņu, un nekas cits neatliek, kā izmisīgi raudzīties apkārt, meklējot – kur tuvākais termiņš. It kā jau nav tā dzīve tik nežēlīga, un bez sestdienas un svētdienas tradicionālā darba darītājiem tiek vēlīgi piešķirts atvaļinājums, kad oficiāli drīkst nesteidzīgi rušināties pa dārzu, raudzīties okeāna dzīlēs vai pozitīvi iztrakoties kādā vasaras festivālā. Ja vien arī atpūtai nebūtu tendence pakļauties termiņa visaptverošajai varai.
Jau tradicionāli krāšņo vasaras sākuma posmu gluži kā vidusskolas pēdējo zvanu ieskandina eksāmeni un akadēmisko darbu nodošanas termiņi, kas savā īsumā vairs neatpaliek pat no lielākajām minisvārku rekordistēm pilsētas ielās. Nodošanas termiņš kļūst par niknāko ienaidnieku, rajona bandai neatdotu azartspēļu parādu, kas kā milzu saulessargs atstāj visu aizraujošās dzīves piedāvāto baudu ēnā. Sajūtas kā sākumskolas gados, kad visi vienaudži ārā šaudās ar ūdenspistolēm, bet tev jāvingrinās klavierspēlē. Vai arī vēlāk, kad visi pēc skolas sametas aliņam vai iet sirot pa pamestām mājām, bet tev basketbola treniņš.
Turklāt ar ieslēgšanos mājās jau vien nepietiek, pat tur atrodas pietiekami daudz svarīga un neatliekama, ar ko nodarboties, piemēram, sen nav atkausēta ledusskapja saldētava, sakrājies daudz nevajadzīgu lietu uz datora darbvirsmas, vai arī gribas iepriecināt citus dzīvokļa iemītniekus ar jaunāko recepti no Četrām sezonām. Arī darbs tumsas stundās nepalīdz, jo tik filosofiskā diennakts laikā gribas taču tā kārtīgāk padomāt par nezināmo. It kā ar to vēl nebūtu gana, biedējoši agri aiz loga sāk dziedāt neizprotami aizrautīgie putni (Vai viņi vispār kaut ko saprot no dzīves?) un bļaustīties pirmie trolejbusi. Pat aizmigšana nepalīdz, jo pamosties pilnīgi nosvīdis un redzējis daudz sliktu sapņu, kas gan ir nieks, salīdzinot ar briesmīgo pamošanos gultā blakus viņam – savam termiņam.
Lai kā arī liktos, ka pēc šī termiņa nu gan ikdiena liksies tīrā bauda un varēs, kā teica kāda mana draudzene, lepni skraidīt pa māju ar pliku pakaļu, gandarījums par padarīto noplok diezgan ātri. Atkal kārtējie termiņi baksta un rausta, kur pagadās, un (izdziedāt Laimas Vaikules tembrā!) – sākas viss no gala. Turklāt vēl visi termiņi ir savā starpā saistīti, un tad, ja atļaujies piečakarēt vienu "ASAP, URGENT un DEG!!!" flangu, vairs nevari atvairīt nākamo – kredītu, rēķinu un citu maksājumu saliedēto komandu.
It kā jau tas viss notur cilvēku grožos, liek nodarbināt smadzenes, nepalikt resnam, slinkam un garlaicīgam, lai kopīgi dotos progresa virzienā. It kā jau vēl ir mierinājums – pensijas periods, ko varēs dzīvot, kuļot cepuri un laiski trallinot. Ja vien būsi krājis naudu īstajā līmenī un daudz nedomāsi par to pēdējo no visiem termiņiem.