Pēdējos gados TV piedāvājums kristīgo Ziemassvētku un Lieldienu svinētājiem diemžēl šķiet visai trūcīgs. Ielūkojoties TV programmā, bieži vien nav pat iespējams pateikt, kādi svētki gaidāmi. Taču, no otras puses, DVD pieejamas visdažādāko laiku klasiskās filmas, kuru klāstā pat grūti orientēties. Tāpēc – īss apskats par to, kas atrodams, ko vērts redzēt un ko var droši izlaist.
Visvairāk klasisko filmu ar Bībeles sižetiem, šķiet, tapušas 1950. un 1960. gados, kad Holivudā bija iestājies īsts biblisko epu pļaujas laiks – cits citam sekoja “Apmetnis” (1953, The Robe), “Desmit baušļi” (1956, Ten Commandments), “Ben Hurs” (1959, Ben Hur), “Karaļu karalis” (1961, King of Kings), “Pasaules dižākais stāsts” (1965, The Greatest Story Ever Told), u.c. Tiesa gan, šie epi atbilst labākajām sava laika tradīcijām, bieži atgādinot spilgtkrāsainas svētdienas skolas bildītes, kas uzticīgi ataino doto materiālu, bet neraisa ticamību. Neraugoties uz to, ka tiek attēlota nabadzīgā pirmā gadsimta un vēl agrāku laiku Jūdeja, visi kadrā redzamie nabadzīgie varoņi izskatās lieliski baroti, arī galeru vergi ir tīri nomazgāti un svaigi frizēti, visu varoņu tērpi izskatās tikko gludināti; arī tad, ja kādu nogalina ar šķēpu tieši sirdī, izplūst tikai niecīga, gaumīga asins strūkliņa, un Jēzus ciešanu skati rada, mazākais, neticamu iespaidu, ja šaustīšana atstāj vien pāris zilganu švīku un krustā sišanas process norit ar mākslinieciski saviebtu sejas izteiksmi. Visas šīs vainas kopā ar laikmetīgo teatrālismu apsēdušas, piemēram, episko drāmu “Karaļu karalis”.
Laikmeta diktētie ierobežojumi noteica arī to, ka uz ekrāna vismaz līdz 1950. gadu beigām nedrīkstēja parādīties Kristus seja. Līdz ar to, piemēram, filmā “Ben Hurs” Kristus ir redzams tikai no mugurpuses, filmā “Apmetnis” – no liela attāluma un vēlāk fragmentāri, krustam aizsedzot seju. Jāatzīst, ka šie pietātes mudinātie ierobežojumi uz skatītāju atstāj pat spēcīgāku iespaidu nekā “Karaļu karalī” redzamais pilna auguma Kristus tēls. Var, protams, diskutēt, vai Viņam būtu varējušas būt zilas acis, rūsgani mati un un izteikti eiropeiski vaibsti, taču galvenais trūkums ir Džefrija Hantera kokainā spēle Jēzus lomā un filmas uzsvērti lēnais ritējums, kurā lielāka vērība pievērsta romiešu kaujām ar zelotiem un Hēroda galma izlaidībai nekā Kristus dzīvei un mācībai.
Savukārt Viljama Vailera režisētais “Ben Hurs”, kaut gan tapis vairākus gadus pirms “Karaļu karaļa”, necieš ne no emociju, ne mākslinieciskās kvalitātes trūkuma. Filmas otrs nosaukums ir “A Tale of the Christ” (“Stāsts par Kristu”), kaut gan Kristus visas teju četru stundu garās filmas laikā parādās vien trīs nelielās epizodēs. Tā joprojām ir viena no labākajām filmām par Lieldienu notikumiem un pelnīti saņēmusi 11 Oskara balvas. Interesanti, ka šis ir tas gadījums, kad ekranizācija ir labāka par literāro pirmavotu – Luisa Vollesa tāda paša nosaukuma romānu. Emocijas, kas romāna tekstā ir visai samākslotas, ekranizācijā iemanto pilnskanīgu spēku, protams, pateicoties arī lieliskam kameras darbam un izcilai Čārlstona Hestona un Stīvena Boida aktiermeistarībai, atainojot bijušos draugus, nesamierināmos pretiniekus – jūdu Ben Huru un romieti Masalu –, kuru naida un atriebības spēle notiek Kristus laika Jeruzalemē.
Kategorijā “bērniem un visai ģimenei” laba izvēle ir 1998. gada Dreamworks animācijas filma “Ēģiptes princis”, kura Otrās Mozus grāmatas Pashā laika notikumus – Mozus dzīvi un Izraēla tautas izvešanu no Ēģiptes verdzības – ietērpusi aizraujošā, emocionāli viegli uztveramā izklāstā, ko turklāt bagātina izcila mūzika, kas ne velti ieguva Oskara balvu.
Viena no mākslinieciski visbaudāmākajām Kristus dzīves ekranizācijām ir Franko Dzefirelli “Jēzus no Nācaretes”. Tāpat kā filmā “Brālis saule, māsa Mēness” (1972) par Asīzes Franciska dzīvi, režisors teju vai katru kadru veido kā renesanses laikmeta gleznu. Filmā ir daudz simbolisma; tā ir uzticīga gan evaņģēliju tekstiem, gan katoliskajai tradīcijai, tomēr tēli nav bibliskas karikatūras, bet dzīvi, emocionāli cilvēki. Dzefirelli apzināti centies vairīties no pārdabiskā rādīšanas – piemēram, epizodē, kad eņģelis parādās jaunavai Marijai, skatītājs redz tikai spožu gaismu, kas iespīd pa logu, un Mariju, kas šķietami sarunājas ar tukšu gaisu. Tāpat nav rādīta ne Jēzus staigāšana pa ūdeni, ne augšāmcelšanās moments. Līdz ar to izrādīta gan pietāte pret apskatāmo materiālu, gan skatītājam tiek atstāta iztēles brīvība. Filma ir gara (aptuveni sešas stundas), tāpēc to ieteicams skatīties pa daļām.
Protams, pagaidām (un, domājams, arī turpmāk) visiespaidīgākā un adekvātākā filma par Lieldienu notikumiem ir Mela Gibsona režisētā “Kristus ciešanas” (2004), taču tā var nebūt paredzēta skatītājiem ar vājiem nerviem. Taču nebaidos teikt, ka spēcīgāku un patiesāku atainojumu par šo notikumu vēsturisko realitāti laikam diez vai iespējams uzņemt.
Rezumējot – Lieldienu kino repertuārs ir visai plašs, un, kamēr laikapstākļi mūs lutina vēl tikai ar spožu sauli, bet ar siltumu skopojas, kinematogrāfijas “laika mašīna” ir labs veids, kā neaizmirst Lieldienu patieso jēgu.