Šķības emblēmas un izkārtnes savukārt liecina par nolaidību un padošanos. Iztēlojieties kino bieži izmantoto pamestības un bezcerības simbolu, pie vārtiņiem vai uz sienas pēdējā nagliņā šķībi karājošos šiltīti, aiz kuras nekā vairs nav vai arī nekas labs nav gaidāms. Labi, viltus zinātne grafoloģija pamazām izzūd, tāpat kā izzūd rokraksti. Zīmes par personības raksturu un brīdinājumus, ko no tās sagaidīt, tagad meklējam digitālos rakstos un vizuālajā komunikācijā: satraucamies par savu un sarunas biedra garīgo veselību, redzot tekstā trīs izsaukuma zīmes citu citai blakus, un ar tādu pašu nepatiku pamanām daudzās daudzpunktes. Nu kas tie par mājieniem?! Tāpēc nevis vienkārši pasmejamies, bet nopietni bažījamies arī par šķībiem logo.
Rīga 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsētas logo – ir ar šķībumu uz augšu, paldies dievam. Tāds ir arī Latvijas Nacionālās operas šķībais logo, ko sāka izmantot, sagaidot ambiciozo Vāgnera un Verdi divsimtgades sezonu. Mēs vēl nezinām, kas zem šī šķībuma operā gaidāms nākotnē, bet jau zinām, ar ko tas beidzās operas iepriekšējai vadībai.
Blakus šai slejai atvērta stāv kultūras galvaspilsētas pasākumu programma, un izskatās, ka bažām nav pamata. Varētu teikt, ka beidzot mums ir vienots Rīgas kultūras notikumu resurss, par kura neesamību inteliģentā publika līdz šim vienmēr bija žēlojusies. Vienotā grafikā nu pārskatāmi visi ikgadējie ielu jampadrači, dažādo kultūras segmentu festivāli, nozīmīgākie jaunumi teātru un koncertvietu plānos. Pat visi tautas sporta pasākumi un lupatu tirdziņi. Un tā, saprotams, ir tikai mana problēma, ka, metot vienā katlā kolektīvu ielu skrējienu un dāņu kulta mākslinieces avangardisko jauniestudējumu operā, abi kaut kādā ziņā kļūst neobligāti un nobastojami kā pensijas vecuma fizkultūras skolotājam uzgrūsta klases ekskursija uz keramikas izstādi.
Toties ar arhitektūru Eiropas kultūras galvaspilsētai, arhitektiem un visiem ir paveicies, pat ja tās pašreizējam mēram tā publiski nepatīk. Ikgadējā Latvijas arhitektūras labāko darbu skate un gada balva gan nav gaidāmo kultūras pasākumu sarakstā, kā izskatās, taču ir ietrāpījies tā, ka tieši šogad vairāk nekā pēc divdesmit gadu gaidīšanas tiks atklāta Gunāra Birkerta projektētā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka. Tas ir tāda mēroga notikums, kas, iespējams, pārsit visu citu bijušo kultūras galvaspilsētu pasākumus, lai cik koši un kvalitatīvi tie būtu bijuši, nemaz nerunājot par pārējo šīgada Rīgas programmu. Tas iepriecina tik ļoti, ka pat nomāc nožēlu par slēgto Mākslas muzeju, izdegušo pili un vēl neuzcelto koncertzāli un laikmetīgās mākslas centru. Kurā Eiropas kultūras pilsētā vēl tās īpašais statuss ir ticis svinēts ar Nacionālās bibliotēkas atklāšanu? Jo uguņošana, tirdziņi un klauni jau visur un vienmēr ir vieni un tie paši.