Nu jau būs mēnesis, kopš atvērti veikali. Kurpes vairs nav jāpiemēra veikalu iekšpagalmos, stāvot uz kartona gabaliem un izliekoties, ka notiek iepirkšanās interneta veikalā. Veikali ir vaļā, un, lai tiktu iekšā, ir jānīkst rindā, bet tā ir jaunās realitātes sastāvdaļa. Pašlaik izteiksmīgākās rindas ir pie pasta un humpalām. Reizēm ļaudis sāk drūzmēties pie lētajiem ķīniešu ēstūžiem un skrituļslidu veikala, bet pie humpalām rinda ir vienmēr. Varētu būt divi iemesli, kāpēc. Pirmais – ziemas dīktupes mēnešos cilvēkiem ir noplīsušas drēbes un vajag ātri nomainīt garderobi, turklāt humpalām nav interneta šopinga iespējas, kas atvieglotu klientu mokas. Otrais iemesls varētu būt tāds, ka pircēji ir noilgojušies pēc drēbju šķirstīšanas, dara to bezjēgā ilgi, izbauda izvēles saldās šaubas un kacina tos, kas badīgi skatās iekšā caur skatlogiem un vēro, kā stilīgais firmas džemperis pazūd cita kārumnieka tarbā.
Būtu taisnīgi, ja noteikumi visiem būtu vienādi: piemēram, kad bibliotēkas pieņem šķirstītās grāmatas, tās jānodod 72 stundu karantīnā un nevienam neļauj pieskarties. Līdzīgi vajadzētu būt veikalos, kur cilvēki grābstās gar lietām ar siekalainiem pirkstiem, bet tā nav! Nekas nav godīgi – būvmateriālu veikalā noberzējos gar pircējiem iesākumā pie plastmasas bļodām, vēlāk apbrīnoju puķu stādus, bet lielā, tukšā muzejā ieiet ir aizliegts. Ja citādi nevar, var taču arī muzejos ieviest tādu pašu iepirkumu groziņu sistēmu kā veikalos – mākslu uzsūkušais apmeklētājs nodod stafetes kociņu nākamajam izslāpušajam. Ja groziņi muzejā izskatās nesmuki, var darīt kā citos veikalos – dot ap roku apliekamas plāksnītes –, bet gan jau muzejnieki varētu izdomāt kaut ko citu – skulptūriņas vai simboliskus gleznu rāmjus, ko cauri izstādei iznes katrs mūzu mītnes cienītājs.
Gan jau mēs adaptēsimies jaunajai situācijai, līdzīgi kā nākas adaptēties, saskaroties ar kaitinošu problēmu, piemēram, kā attaisīt plastmasas maisiņu ar masku uz sejas. Man mājās bezjēgā ir sakrājušās auduma tašas, ko pēdējos gados dāļājuši visi sevi cienošie pasākumu rīkotāji – no kinofestivāliem līdz smalkām sarunu konferencēm. Taču mūždien sanāk tā, ka auduma maisiņu kolekcija karājas mājās uz nagliņas un veikalā atkal diemžēl ir jāņem plastmasas gabals, kas, cerams, noderēs miskastei. Šeit ir viena viltība – šos maisiņus ir ellīgi sarežģīti atvērt. Parasti ļaudis darīja tā – uzspļāva vai nolaizīja pirkstus un paberzēja maisiņa sānus, līdz kule atvērās. Otrs variants – ātri un asi iepūst maisiņa šķirbā, līdz tas nedaudz paveras, un, kamēr maliņas vēl nedaudz mitras no elpas, iebāzt pirkstus un dabūt to vaļā pakratot.
Pavērojiet – tagad pircēji slepus pabāž pirkstus zem maskas un laizot samitrina tos, bet pieklājīgie nikni berzē plēvi ar sausiem pirkstiem. Tas ir diezgan nervozs darbs. Pēc maniem aprēķiniem, katra neveiksmīga maisiņa berzēšanas reize saīsina dzīves ilgumu par minūti. Varēja jau veikali norīkot maisiņu vērēju, varbūt tas apstādinātu Covid-19 nelāgi kāpjošo līkni un mēs atkal varētu tikt muzejos.