Bet ģimenes jau atkal tiek pie parastā publiskās parādīšanās komplekta: lamām un dzīves preparēšanas internetā, labvēlīgas cilvēku uzmanības dzimtajās pilsētās un patukšiem interviju tekstiem izklaides mediju slejās.Brāļi, kuri dzied Šogad Dziedošo ģimeņu vadītāju lomai izvēlēti no citiem šoviem labi zināmie mūziķi Atis un Jānis Auzāni. Viņi normāli atkārto dažādu pazīstamu izklaides formātu vadīšanas stilu. Kārtīgi nolasa scenārijā paredzēto tekstu, liekot šovam ritēt nemainīgā kārtībā. Paldies Laurim Reinikam, kurš savā šovu vadītāja karjerā radīja vismaz kādu lietojamu paraugu – ar vīrišķīgas elegances, sirsnīguma un labdabīgas atvērtības piedevām! Tā visa nu pietiek pāris nākamajām šovu vadītāju paaudzēm, jo nekas radikāli jauns nerodas.Brāļi Auzāni nepiesaka revolūciju, viņi nerada unikālu šova raksturu, taču darbojas dabiski, ar vīrišķīgu pašcieņu. Vienīgā abu vadītāju īpatnība ir neparastās valodas intonācijas un izruna, kas brīžiem iedur ausī, bet lielākoties ļauj izbaudīt dažādās latviešu valodas krāsas. Auzānu labākā īpašība ir spēja veidot patiesu kopības izjūtu ar dalībniekiem. Ja vien jaunie vadītāji reiz iemācītos sarunās uzdot jautājumus un arī sagaidīt atbildes, tas būtu vareni! Žūrija, kuru piemirsaLai kurš būtu aicināts žūrijā, Dziedošās ģimenes ir šovs, kurā tā, iespējams, aizpilda kādu atmirstošu funkciju. Tās klātbūtne saglabājusies no vecajiem šoviem, kur sacensībai bija kaut kāda jēga. Nav saprotams žūrijas pārstāvju uzdevums, jo Dziedošās ģimenes ātri pārkāpj dziesmu vērtēšanas un apspriešanas barjeras, momentā apvienojot studijas un TV skatītājus kopīgā dziedāšanas pacēlumā. Dziedošo ģimeņu žūrija galvenokārt pilda uzmundrinātāju un slavētāju funkcijas. Tā cenšas, bet īsti neizskatās, ka dalībniekiem (vai skatītājiem) tas būtu vajadzīgs. Ģimenes un to raksturi ir daudz svarīgāki.
Tieši šova shēma parāda problēmu, ka LNT tā arī nav sapratusi pašas radītā projekta unikālo jēgu. Gadiem ilgi šajā kompānijā veidotie šovi ar atšķirīgiem nosaukumiem un mērķiem ir vienādi kā Ķīnā ražotie pasaules valstu suvenīri. Nu paskatieties, cik vienkārši tie ripo: daži vadītāju interviju jautājumi dalībniekiem, iepazīstināšanas sižets, koncerta uznāciens, žūrijas vērtējums, atzīmes... Tā vēl daudzas reizes līdz pašām beigām vēlā naktī. Šķiet, žūrija šovam pa vidu atstāta kā rituāla sastāvdaļa, ko radījušas bailes kaut ko mainīt un izdomāt oriģinālu, jaukām ģimenēm piemērotu formātu. Dalībnieku noskaņojums ir tā vērts, lai nākamajā reizē radītu kaut ko labāku par pierasto. Visa sāls ir šajās ģimenēs, kuras uzticējušās šova veidotājiem, žūrija te tikai traucē. Tās gaisā paceltie vienādie vērtējuma cipari neko daudz nenozīmē.
Kvalitāte ne tikai dziesmās
Īsti nezinu, vai kvalitāte ir svarīga, ja šādi mājas muzicēšanas stila koncerti televīzijā tiek rādīti visai nācijai. Kas šādā pasākumā liecina par kvalitāti? Dziesmu dziedāšanas prasme un muzikālā meistarība? Ģimeņu tērpi un kustības? Priekšnesums un enerģija? Ko tad, ja daudziem skatītājiem patīk vienkārši priecāties un viņi gatavi piedot ģimenēm visādus brīnumus, ja pretī dabū kaut ko īstu – iedvesmojošus, iekšējā spēka kopā saturētus cilvēkus?
Man ir aizdomas, ka šis šovs ir kā pretsvars cilvēku sāpēm un rūpēm. Kā apliecinājums, ka vērts sapucēties un pacensties citus iepriecināt. Dziedošās ģimenes droši vien ir kā labo pārmaiņu ticības stiprinājums tiem, kuri ilgojas pēc publiski izbaudītām pozitīvām emocijām. Runa nav par dziesmām, bet par kopā būšanu. Dziedošās ģimenes rada ilūziju, ka ikviens ir gaidīts ballītē, kurā kāds nesavtīgi sagādās citiem prieku.