Tam ir vairāki iemesli, tai skaitā – pārāk maza daļa iekšzemes kopprodukta atvēlēta veselības aprūpei, un nedarbojas solidaritātes princips, jo ir pārāk maz veselu cilvēku, kas varētu maksāt par lielo skaitu slimo. Ilze Viņķele piebalsoja, ka patiešām obligātā apdrošināšana šobrīd būtu bezjēdzīga, jo vispirms vajag "izrevidēt" veselības aprūpes sistēmu kopumā (Diena, 20.07.2015.).
Es, protams, netaisos analizēt šajā slejā konkrēto projektu, gribu tikai pateikt, ka, manuprāt, nespēja sakārtot veselības aprūpes sistēmu ir lielākā mūsu valsts izgāšanās kopš "valsts nozagšanas" brīnumiem un viena no būtiskākajām netaisnības izpausmēm mūsu sabiedrībā. Skaidrs, cilvēku Latvijā ir maz, un tie ir relatīvi nabadzīgi, bet tas neliedz palielināt kopprodukta procentu vai sakārtot sistēmu. Skaidrs, ka veselības sistēmā savijas daudzas intereses un savu roku pie šīs situācijas radīšanas pielikuši gan politiķi un uzņēmēji, gan ārsti un farmaceiti, gan pacienti. Tieši to mēs varētu prasīt no valsts – atrisināt interešu konfliktus un izveidot sistēmu, kas nāk par labu sabiedrībai kopumā un nodrošina taisnīgu sadali. Skaidrs, ka pašreizēja sistēma nav gluži pielīdzināma XIX gadsimtam, jo daudzi pakalpojumi ir pietiekami lēti, lai būtu pieejami daudziem. Tomēr, līdzko cilvēki saskaras ar nopietnākām veselības problēmām, tā viņu dzīvība un veselība kļūst atkarīga no naudas līdzekļiem, kas ir konkrētā cilvēka rīcībā. Pārējiem jāļaujas dabiskās atlases procesam. Var jau būt, ka tā tam arī jābūt, bet tā noteikti nav XXI gadsimta Eiropas izpratne par "labklājības valsti", un tā nav taisnīga sistēma, bet patiešām atgādina XIX gadsimtu.
Šajā kontekstā ir vērts pievērst uzmanību labdarībai, kas Latvijā iegūst arvien lielāku spēku. Nepārprotami labdarība mūs priecē, jo apliecina, ka arī Latvijas cilvēki ir spējīgi būt solidāri. Amerikāņu filosofs Maikls Volzers savā laikā rakstīja, ka "došanas darbība ir laba pati par sevi, tā rada saliedētības un piederības apziņu", tomēr vienlaikus viņš arī atzina: "Jo attīstītāka ir labklājības valsts, jo mazāk vietas un motivācijas tajā ir labdarīgai dāvināšanai" (Mūsdienu politiskā filosofija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998, 414.–416. lpp.).
Labdarības uzplaukums Latvijā ir laba lieta, bet vienlaikus tas ir valsts nevarības apliecinājums. Volzers rakstīja par pazemojumu, ko var radīt labdarība. Es pieņemu, ka plašās akcijas, kurās tiek saziedoti tūkstošiem eiro operācijām, ko neviens šīs pasaules cilvēks pats nevar samaksāt, pazemojumu nerada. Taču droši vien ir tūkstošiem cilvēku, kuri nevar apmaksāt vienkāršākas, bet tikpat vitāli nozīmīgas medicīniskās procedūras un kuri nav ne aizkustinoši bērni, ne jaunieši, ne pazīstami cilvēki, vai kuriem nav plašs pārtikušu paziņu loks u. tml. Viņiem palīdzību saņemt ir sarežģītāk, jo skaidrs, ka visiem saziedoto līdzekļu nepietiek, tāpēc nākas lūgt un daļai arī tikt atraidītiem. Politiķi pēdējā laikā arvien biežāk runā par taisnīgumu. Lūk, sfēra, kurā viņi savas ilgas pēc taisnīguma var realizēt.