Taču vai mēs tās tikpat vienkārši arī ieraugām?... Literatūras nozarē Latvijā pagājušajā gadā baltās joslas mijās ar melnajām, un šis moto lai ir kā atgādinājums, ka neveiksmes jāuztver kā veseluma daļa un nelielajai saujiņai latviešu vārda meistaru atkal jāapvienojas.
Patiesība pati par sevi nav ne balta, ne melna. Patiesība krāsas vai nokrāsas iegūst mūsu interpretācijas ceļā. Kas vienam ir balts, otram var būt melns. Mēs drīzāk varētu runāt par dažādu pakāpju pelēkā nokrāsām, tādas cilvēka acs varot atšķirt ap trīssimt monohromajā jeb melnbaltajā gammā. Arī literatūrā aprakstītais nav nedz balts, nedz melns. Darbos, kuros šī dualitāte krasi nošķirta, nenovērtētais lasītājs sastopas ar didaktiku, propagandu un ierobežotu domāšanu, nereti arī ar nepietiekamu kvalitāti. Izcilos darbos pat negatīvajiem tēliem vai antivaroņiem ir sava attaisnojošā motivācija destruktīvā likteņa piepildīšanai. Arī rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju likteņi atšķiras ar to, ka tie ar valodas spārnu palīdzību izspurdz no melnās pasaules bezdibeņa, tiecoties atrast savu svēto grālu un šo ceļojumu aprakstīt baltās lapas bezgalībā.
Vai pazīstat pirmatklājēja sajūtu, nosēžoties pie baltas lapas, zinot, ka ir tikai viens ceļš – ienirt tajā bez atlikuma? Pirmie vārdi ir kā pirmie stindzinošie soļi, kad nonāc uz nepazīstamas salas, kas ir cilvēces neskarta, vai pat nonāc uz pasaules malas, līdz kurai nevienam tā arī nav izdevies aiziet. Tomēr daudzi par to ir domājuši. Rakstnieki un dzejnieki ar savu hiperjūtību pret vissmalkākajām niansēm un neuztveramām vibrācijām jūt savstarpēji savienoto pasauli. Tātad arī baltais un melnais ir vienoti.
Vārda meistaru darbistaba ir alķīmijas celle, kurā notiek tumšo matēriju pārkausēšana gaismā. Es šaubos, vai ir uzrakstīts daudz darbu, kuru iecere ir bijusi gremdēt lasītājus vēl dziļāk pasaules apjukumā, jo pat visskandalozākie sacerējumi tiek lielākoties patiesi radīti no apziņas pirmvielas, atslepenojot tās melnos plankumus, melnos caurumus un krēslas zonas, lai caur šo attīrīšanos celtos tuvāk gaismai. Rakstnieks un dzejnieks ir uztvērējs, kurš notverto sajūtu pārrada lasītājiem uztveramos viļņos. Rakstnieka darbistaba ir nevis tā šaurā telpa, kas pieblīvēta ar plauktiem, izliektiem zem grāmatu svara, un piepildīta ar manuskriptiem un piezīmju grāmatiņām, bet īstā rakstnieka darbistaba tam vienmēr ir līdzi, kamēr rakstnieks sazinās ar pasauli un virspasauli, runādams uz tām, un rakstnieka telpas bezgalība nav izmērāma.
Visi nominanti un pat nenominētie radītāji savas svarīgākās uzvaras jau ir izcīnījuši – nemanāmi, ar savu vārdu iestājoties par cilvēku pasaulē, kurš vēl aizvien nav atskārtis, ka nevajadzētu zāģēt zaru, uz kura sēž. Un cīņa šī ir neizmērāma, pret tās mērogu pat mūža ieguldījums ir vien nodaļa. Balvas par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā laureāta Jāņa Rokpeļņa nodaļa ir gruntīga un mirdzoša vienlaikus, izliedama baltu, dievišķu gaismu pār latviešu valodu.
Ceremonijas tiešraide 21. aprīlī plkst. 18 ziņu portālā www.lsm.lv.