Pirms atslēgt mājas durvis, ir jāpaiet garām kādām piecdesmit teltīm. Daļā no tām guļ cilvēki, citi iemītnieki ir sablīvējušies tieši pie manām durvīm un ēd labdaru dalītās vakariņas. Starp melnādainajiem jauniešiem kā baltas vārnas ietrāpījušies arī daži bālģīmji beretēs, tie guļ turpat uz matracīša un saņem zupas bļodu. Ja skatās pāri viņu galvām, redzam Parīzes Dievmātes katedrāli; esam metropoles sirdī, un tā piesaista ne tikai skaisto skatu tūristus, bet arī nabadziņus no visas plašās pasaules.
Ir skaidrs, ka puiši ir nesen šķērsojuši Sahāras tuksnesi basām kājām un tad sarūsējušā bleķa tupelē pārkūlušies pāri jūrai. Ilgi viņi šeit neuzturas – tuvojas olimpiskās spēles, un klusā nakts stundā ceļotāji ar savām teltīm un parpalām tiek salādēti autobusos un aizvesti prom no pilsētas. Ik pēc pāris dienām parādās jaunas teltis, bet jo tuvāk olimpiskās spēles, jo ātrāk to iemītnieki tiek aizvesti uz vietu, no kurienes nav ceļa atpakaļ. Tuvākajā apkārtnē vienīgais, kas vēl ir atstāts, ir balti, nodzīti busiņi ar aizlīmētiem logiem. Šeit joprojām var tikt pie ātra seksa un tieši blakus olimpisko spēļu norises vietām. Varbūt dažiem tas būs kā mierinājums pēc savas mīļās komandas piedzīvotā zaudējuma.
Manā Parīzes mājā ir citi pamukušie – ne tie, kuri basām kājām pārgājuši pāri Sahārai, bet tepat no mūsu kaimiņiem, no Krievijas. Pat nezināju, kā uz tiem skatīties un kā sveicināties, līdz kādā brīdī redzēju vienas mākslinieces autobiogrāfisko filmu. Darja Panteļejeva dzimusi un augusi Baškīrijā, pilsētā ar bezcerīgu nosaukumu – Ņeftekamska. Postpadomju bandu bērns, kas aizklīst prom no vientuļās mammas, lai Pēterburgā mācītos operas režiju. Filmas gaitā, izejot cauri autores bērnības un pusaudzes pieredzei, redzam, ka viņa ir ne tikai skuķis no nekurienes, dzīves kārtis ir salikušās tā, ka viņa iemīlas citās meitenēs un viņai nepatīk karš. Neformāļu un panku piketi pret karu ir viena no Darjas sirdslietām, bet faktu, ka viņa dzīvo kopā ar citu sievieti, ar katru gadu nākas noklusēt arvien apzinātāk. Viena no filmas kulminācijām ir 2022. gada februāris Maskavā, demonstrācijas, arests, iekļaušana melnajā sarakstā un samocīta iespēja dzīvot kopā ar savu mīļoto cilvēku.
Atceros, kad mēs slēdzām robežas ceļotājiem ar Krieviju, viens no argumentiem bija tāds – kurš gan cīnīsies pret režīmu, ja ne paši iedzīvotāji. Krieviem pašiem jādzīvo sava partizānu dzīve un jākur uguns jaunai revolūcijai. Vienlaikus tīri cilvēciski, sēžot blakus tādai trauslai Darjai, kas nepārprotami jūtas kā izmesta no laivas un mācās piedzimt no jauna, es atceros visu to ļaužu masu, kas aizbēga no boļševiku Krievijas simts gadu atpakaļ. Tepat blakus ir pārbēdzēja Igora Stravinska laukums, kaimiņos, Monmartras kapos, dus baletdejotājs Ņižinskis, te nācās apmesties pamukušajam rakstniekam Ivanam Buņinam un ilgu laiku patvērumu sev guva gan Vladimirs Nabokovs, gan Marina Cvetajeva. Ak jā, un tagad tam visam pa vidu maisās Gazā palikušo palestīniešu radi, kas sestdienās nēsā asiņainas lelles augstu paceltās rokās.
Kad skatīsimies olimpisko spēļu atklāšanu Parīzē, visa šī putra būs galvā – izmisušas krievu lesbietes bēgles, afrikāņi humpalu treniņbiksēs, palestīnieši ar mirušu bērnu mulāžām un garšīgi kruasāni agrā rīta stundā.