Naktsmītņu portālā piemeklētais Londonas dzīvoklis precīzi atbilst attēliem: gultas ar izšūtiem spilveniem, pie sienām no Āzijas ceļojumiem atvesti ķēmi, dzīvoklis ir gaišs, tīrs un mājīgs. Taču ir viena detaļa, kas netika pieminēta aprakstā: es skaidri un nepārprotami jūtu, ka šeit nesen ir miris cilvēks. Varbūt viņš nav miris gultā, kurā guļu, bet viņš ir lēni un ilgstoši tuvojies savai pēdējai stundai. Tā nav nāves smaka, bet gan izgarojumi, kas paceļas no guļoša nespējnieka. Smarža ir salkana, var sajust piečurātu palagu, medikamentu un novārgušas miesas aromātu, kas iesūcies puķainajos spilvenos un paklājos.
Pēc trim dienām šajā dzīvoklī vairs neko nevar just, svešā smarža ir kļuvusi par savējo, un visdrīzāk arī manas drēbes jau ir pārņēmušas šo aromātu. Esmu drošs, ka saimniecei nav ne jausmas, ko esmu atklājis, vizuāli nekādas pēdas nav atrodamas. Precīzāk – līdz brīdim, kad viesistabā sekoju līdzi karaļa kronēšanas rituālam un starp grāmatām un žurnāliem ieraugu baltu kartīti: tas ir dažus mēnešus vecs aicinājums pēdējā gaitā pavadīt, pēc foto spriežot, smaidīgu un apaļīgu kungu gados. Viņš ir aizgājis, bet viņa smaržu es joprojām ieelpoju.
Katrai vietai ir savs aromāts. Dailes teātris man smaržo pēc kafijas, melnā balzama un matu lakas. Visdrīzāk tāpēc, ka skaidrākām acīm balzamu kafejnīcā iešauj apmeklētāji pirms izrādes, bet dāmas turpat pie spoguļiem nostiprina frizūru, kas garākā ceļā ir zaudējusi iecerēto formu. Nezinu, kā smaržos jaunais Jaunais Rīgas teātris, bet vecais ilgi smaržoja pēc putekļiem, kas sadega uz karstajiem prožektoriem. Vienreiz kādam starmetim augstu griestos izšāva spuldze un kā dievišķa, krāsaina migla mirgojošs putekļu mākonis svētīdams pārklāja skatītāju rindas.
Kad mācījos Mākslas akadēmijā, pisuāros laikam tika taupīts ūdens un manas skolas pirmajam stāvam bija trīs izteiktas notis: ass urīns ar hloru, eļļas krāsas un benčiki pelnu traukos. Toreiz pīpmaņiem nevajadzēja pazemojoši mīņāties lietainā pagalmā. Ja gribējās, varēja arī uz poda pasēdēt ar cigareti zobos. Tagad tur smaržo tik vien kā pēc pazemes veģetārās ēdnīcas un zirnīšiem. Starp citu, pagraba ēdnīcu smaka ir raksturīga mūsu publiskajām iestādēm. Tieši pie ieejas Mūzikas akadēmijā ir vietējā ēdnīca. Kad ieej ēkā, pirmais, kas sagaida, ir nevis Mocarta gara elpa, bet gan smaržu trio, kas sastāv no traukiem izlietnē, "dienas piedāvājuma" un mitra pagraba. Varbūt Mocarta elpa tieši tāda arī bija.
Ilgi domāju, kāpēc man patika Londonas istabiņas slimnieka smarža, un tikai tagad atšifrēju: bērnībā bieži viesojos pie klasesbiedra, kura dzīvoklī mitinājās guļošs invalīds. No griestiem karājās vingrošanas rīki, taču pats galvenais – viņam bija lieliska mūzikas ierakstu kolekcija. Aizlienētās kasetes bija tunelis uz satriecoši jaunu rokmūzikas pasauli, katram albumam uz sāniņiem bija atšķirīgā stilā ar roku rakstīts grupas nosaukums ar paskaidrojumiem, kur un kā kasetes ieraksts veikts. Londonas dzīvoklis aizšāva īpašās bērnības atmiņās, un es labprāt iegādātos to specifisko parfīmu, kas mani teleportētu uz Mākslas akadēmijas mežonīgajiem gadiem. Urīns, hlors, eļļas krāsas, benčiki un mīlestības smarža.