Mon amour

Par to pēdējo ir interesanti-Nīmaņa mūzika un Ziedoņa - Vācieša teksti,jo esmu secinājusi,ka divi vienā, vai pat trīs vienā garšo pavisam citādi,kā kaut kas viens un viengabalains. Un nevaru pateikt vai labāk vai tomēr nē. Ja ēd pliku maizi - tu novērtē maizi, bet ja maizi ar majonēzi,salātlapu un kādu vistas gabalu - tad mazies garša vairs nav- ir kaut kas no sviestmaizes. Nu labi , ne par to gribēju. Lūk, visu ko domāju. Da Vinci bija pedofīls. To neviens viņam nepārmet ,jo tāpēc,ka ģēniju ģēnijs vai tāpēc , ka tādi laiki bija. Tad visām ķeizarienēm, vai gandrīz visām pēc dzemdēšanas bērnus ņēma nost. Dažas pat nelaida vispār klāt. Vai bija vērts būt ķeizrienie,ja tādā nežēlastībā jādzīvo bija? Šausminos un domāju,cik gan man labi bija. Tad par tām Naumaņa intīmajām piezīmēm. Man tādu praktiksi nav. Vien pāris studiju laiku mīlas vēstules un viss. Toties es tagad viena pa māju un klausos vecos mīļāko dāvātos diskus un briesmīgi daudz viskaut ko domāju. Bībelē teikts- krāj to mantu,kas nerūsē,bet ... tas tā ļoti nosacīti,jo zināšanas nevar īpaši uzkrāt, tās visu laiku jāatjauno,jāmācās klāt , nē tur nekāda prātīga krāšana nesanāk. Tad emocijas es domāju, to kas piedzīvots. Skatījos slaidšovos savas vecās celojumu bildes un domāju, vai dieniņ- cik skaisti, un jau biju aizmirsusi ... Vai domāju par cilvēkiem,par kopā piedzīvoto,izdarīto, vai tas ir kaut kādā veidā pasauli uz labo pusi virzījis, par savu darbu es domāju - vai laba darbiniece esmu. Nezinu gan, it kā skan tā daudzsološi c'eli - krāj to mantu,kas nerūsē,bet beigās nospriedu,ka gan jau būs domāts tas pats zelts un briljanti un safīri. Man ir tāds lauku onkulis un ik pa reizei mani atcerās, es viņam esmu feinā Rīgas meitene. Lūk, atsūtījis medu ar piparkūkām. Un laikam taču piparkūkām cukura par maz,jo tagad man visu laiku cilājās nost medusburciņas vāciņš un es tik dziļi iemērcu treknajā tumšajā medū to cepumu un tad lielu muti kāru muti iekampju un tad lēni lēni baudu to saldmi. Un tad ir tik garšīgi,ka gribās vēl un vēl un vēl atkal. Negausība, alkatība,zemiska baudkāre, viss ir mūsos, spriežu. Kā saka,ka viss kosmoss esot vienā rīsa graudiņā, tā vienā cilvēkā ir viss cilvēces posts un laime. Saldā bite, vēja bite,dziesmu bite, vārdu bite

Man šķiet, ka NN privātprakse, kā tagad saka, normāla...Šie daudzie sīkumi, ja taksējam tos ar aktiermeistarības terminiem, ir katra emocionālā biogrāfija, savas dzīves rekvizīts/ aksesuārs. Nāks nākamie, lai sviež vai visus manus kraukļa krājumus laukā, lai dabū tīru mitekli, pēc kura ne mazums nācis salkt no tālienas, bet es labprātīgi no savas pasaules nešķiršos. Nākamajai dzīvei, ko esu nolēmis pie debess vārtiem iedibināt, jemšu līdz ne tikai kortēlīti, bet arī kafejas automātu- biznesu, kamā nespēju šaisaulē atraisīties, piepildīšu Tur. Kurš tad atteiksies no tases īstas produkcijas bez daudzajiem E- mundrumam? Pēc visiem nemiera pilnajiem klejojumiem pa zemi, pa elles kambariem, mēs VISI tiksim debesīs, jo esam pelnījuši, jo elli lielos mērogos jau esam izgājuši šepat. Brīdinu, ka dažam īstam patriotam var gadīties misēklis, pie Lielajiem vārtiem ar nosebošanos uzšlonderēt, jo vienlīdzība un pestīšana bez pūlēm melnās miesās nenāk. Jo šķēršļi mājo it visur, jo pie tā katla, kur latvju grēcinieki rumulējas, uzraugs nav vajadzīgs, kārtīgs latviets jau savu tautieti, kurš izrāpies uz katla malas, nesavtīgi ieslidinās apakaļ dibinā. Par šito gan derētu ...vienu maziņo! Man arī ir suvenīri, ar sera Krodera roku uzrakstīts: Visi komiķi dzīvē jūtas traģiski, vai ne? No Lilijas Dzenes ir A-4 formāta loksnīte palikuse, atbalsts projektam, kas vēl joprojām guļ šūplādē, gaismu neieraudzījis, kā nimbs virs galvas zaigo un kā svara bumba spiež pie zemes. Par Ziedoņa un Vācieša ( pa manam epis-TU-lāro, bet abi ir pareizi ) mantojumu runājot, karsti vēlētos lūgt labākos aktierus ( nemeklējiet ironiju) Znotiņu Kasparu un Daudziņu Vili lauzt tradīcijas un pasniegt saturu no galvas, kaut daļēji, nav jau TIK grūti, lasīšanu mēs JAU esam dabūjuši. Imants Ziedonis rakstījis, ka abi ar Ojāru Vācieti reizē saņēmuši kaut kādu tur ordeni, tad gājuši uz krogu un ar tiem bļendakiem draudzīgi samainījušies. Tā, re, neesot skaidri zināms, vai Ojārs neguļ kapā ar viņa ordeni. Nesteigsimies pārāk ar ārā mešanu, plauktā "lasītājs dāvina lasītājam" tagad dabūjamas arī abu dižgaru grāmatas, kas savlaik bija deficīts. Kādu galu tās ņem, ja dāvanu saņēmējs neuzrodas? Vai tie sav-veida SĪKUMI nav vienlaikus tikpat lieli kā DIŽKOKI? Vai it visam nav kaut jel mazākais sakars ar Kosmosu? Lai mums visiem sokas ar pašterapiju, lai miskaste pagaida, gan jau tukšā dūšā nepaliks! Kā smejies, vai Dievam dienu trūkst vai mums prasmes dzīvot. Jaukas un piepildītas vēlu visiem daudzās brīvestības dienas un svētīgus Ziemsvētkus! Ķīmiķis Ano-nīmiķis.