Kā jau piektdienas vakarā, tā autostāvvieta ātri vien ir pilna. Ne no vienas piebraukušās mašīnas neskan dobja basu dunoņa. Viesu nama iemītnieki sēž uz balkoniem, pastaigājas pa terasi, kāda kompānija mauriņā grasās cept gaļu, citi spēlē volejbolu. Ne no viena atvērta loga vai balkona nav dzirdama nedz televizora vai radio darbošanās, nedz kāda nebūt mūzika. Arī laukumā pie grilētājiem un bumbas spēlētājiem dzirdamas tikai viņu pašu balsis, bērnu čalas un spiedzieni. Krustojumā pie lielā ceļa ir neliels krodziņš, un gan piektdienas, gan sestdienas vakarā aizņemti ir gan visi galdiņi ārā, gan iekšā. Nedz krodziņa iekštelpās, nedz ārā neskan nekāda mūzika, bet televizors tiek ieslēgts vienīgi tad, kad gaidāma nozīmīga sporta spēle. Klusums valda arī dažos pavisam nelielajos ciema veikalos. Iztēlojāties?
Ļoti iespējams, kaut kas tāds var šķist neiespējams – bezmaz vai ļaunākais privātpersonu un dažādu uzņēmēju murgs par to, kāda pasaule varētu izskatīties kopš dienas, kad dažādas autortiesību un blakus tiesību aizstāvības iestādes būtu atradušas veidu, kā naudu iekasēt par katru meldiņu, ritmisku būkšķi vai pīkstienu.
Tomēr stāsts šoreiz nav par autortiesībām. Uzskaitītās ainiņas nav nekāds iztēles auglis, bet ikdienišķi vērojumi dažviet Anglijā. Pats dīvainākais, ka cilvēki neizskatījās nedz pamiruši no garlaicības, nedz bēdīgi. Viņi atpūtās no pilsētas kņadas, sarunājās, piknikoja, dzēra alu, priecājās, un kaut kādā neizprotamā veidā tas viss bija iespējams bez "fona" mūzikas, bez mūzikas "lai būtu interesantāk", bez mūzikas "lai omulīgāk", bez mūzikas "lai jautrāk".
Brīdī, kad pašvaldības policijas uzliktais sods par radio klausīšanos publiskās telpās izputināja veikaliņu Mājas svētība, galvenā uzmanība tika veltīta nodarījumam, soda samērīgumam un tam, vai par šādu klausīšanos vispār kādam kas pienāktos. Novārtā tika atstāts pats klausīšanās fakts un tas, kāda velna pēc vispār kaut kur kaut kam būtu jāskan. Ap notikumu virmojošajās diskusijās gan tika pieminēts tas, ka radio veikalā vai taksometrā varot palīdzēt kliedēt pārdevējas vai taksometra šofera garlaicību brīžos, kad nav pircēju vai braucēju. Manā rīcībā nav nekādu pierādījumu, ka mūzikas vai kādas citas no radio plūstošas skaņas būtu labākais no garlaicības kliedēšanas līdzekļiem, taču es pilnīgi noteikti zinu, ka ir arī šādi tādi citi paņēmieni – kaut vai grāmatas palasīšana. Ja vien cilvēki apkārt valdošajā troksnī jau nav kļuvuši tik garlaicīgi, ka nespēj paēst, iedzert vai parunāties, nopirkt pārtiku vai sporta čības, automašīnā aizbraukt no punkta A uz punktu B, pastrādāt mazdārziņā vai kantorī, uzspēlēt bumbu vai sauļoties, ja tuvumā neskan jau kuro reizi dzirdētas melodijas. Ar to vien, ka mūzika kaut kur skan, jau nepietiek, un vispirms jau pašai mūzikai. Mūzika taču jāklausās, vai tad ne?