Protams, es atceros skolotājus, klasesbiedrus, notikumus, dziedāšanu korī un piedzīvojumus pēc skolas, taču vislabāk atceros pašu ēku. Īpaši atceros sarkanīgo grīdas vasku, kas gaiteņus padarīja pavisam slidenus un baltās kurpju zoles sarkanas, pirmā stāva klases un izbūvētās jumta pažobeles. Pa vienām galvenās ieejas durvīm drīkstēja ienākt, pa otrām iziet, pa lielajām trepēm – nestaigāt! Zālē bija parkets un grezni gaismekļi, logos vitrāžas, pie sienas gobelēni. Visā visumā pastīva, bet ļoti skaista, klasiska skola.
No pirmajām mājām tieši tagad atceros, kā garšo īstā malkas krāsnī cepti kartupeļi, atceros arī visus koka durvju kliņķus. Klasesbiedrenei mājās bija stelles un liels, neparasts keramikas dekors pie sienas. Pat Jelgavas deviņstāvenēs mierīgi varēja būt antīkās mēbeles un nelieli flīģeļi. No kurienes to visu savilka cilvēki, man nav skaidrs, šķiet, visi gleznoja, muzicēja, lasīja vai spēlēja teātri. Vienmēr brīnījos, kā citiem var nepatikt Jelgava, mēs it kā redzējām, bet arī neredzējām pieticīgās padomju laikos sabūvētās mājas, izdangātās ielas un postu. Taču, lai kāda būtu pilsētas telpiskā seja, daļa jelgavnieku dzīvo tā, it kā pilsēta nekad nebūtu tikusi iznīcināta, it kā viss ritētu savu vecās Jelgavas gaitu.
Mājas un pilsētas var pazust, mēs – pārcelties un mainīt dzīvi, taču to spēcīgā identitāte mūs neatstāj, varbūt pat pavada visu mūžu. Šogad simtgadi svin Latvijas Universitāte, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais teātris, Ārlietu ministrija, Latvijas Mākslas akadēmija. Kad domāju par šīm vietām, uzreiz redzu ēku. Es neredzu rektoru, ministrus, direktorus un citas personas, man nav personisku stāstu, piemēram, par Mākslas akadēmiju, kaut gan esmu tajā strādājusi, bet ēka man ir tuva, pat īpaša. Tā nav tik ļoti izremontēta kā citas skolas un augstskolas, saule tur vasarā spraucas cauri koku zariem un ielaužas lielajos logos. Ēka ir pacilājoša, stabila, lepna un tik labi piestāv Rīgai.
Kad iedomājos par Nacionālo teātri, es redzu Viļa Rīdzenieka Latvijas valsts dibināšanas fotogrāfiju. Tā arī ir ēka ar daudzām identitātēm, bet ļoti stipra, tāpat kā Latvijas Universitātes galvenā ēka, kas savulaik tapa kā Rīgas Politehnikuma mājas. Latvijas Universitāte savu jauno identitāti – līdzīgi kā Nacionālā bibliotēka – veido XXI gadsimta ēkās ar citu raksturu, mērogu, iespējām un novietojumu pilsētā. Pārdaugavas klusajā identitātē ielaužas jauni mērogi, simtgadīga reputācija iegūst jaunu vērienu, bet centrā palikušie nami dzīvi turpina. Kāds joprojām tiek saukts par bibliotēku, kāds nekad vairs nebūs konservu fabrika vai zinātnes šūpulis, kāds tiks pie piebūves, kāds atgūsies no uzspiesta īrnieka un atkal atdzims par klusu privātnamu, kāds, iespējams, tiks aizmirsts. Ir nami, kas paliek, ir nami, kas jāceļ no jauna.
OO