Manu spilgtāko bērnības atmiņu vidū ir kāri gaidītie brīži, kad vecāmamma Vidzemes laukos, pabeigusi siet jāņusieru, man atļāva atbrīvot katlu no viegli apbrūnējušajām kroziņām. Es tās lupināju, un man tās garšoja nesalīdzināmi labāk nekā pats jāņusiers. Tolaik Jāņu vakarā pļaviņā kurinājām īstu ugunskuru, sadziedājām ar tuvāko māju kaimiņiem un uz svaigiem, vēl sulojošiem alkšņu iesmiem cepām desiņas, cīnoties ar odiem, kuri šajā purvainajā apvidū laikam ir paši galvenie un visizsalkušākie iedzīvotāji. Par grilu un šašliku mūsu mājās tolaik neviens pat neieminējās. Par vārtīšanos rīta rasā saullēktā arī ne. Publiskajā telpā vēl nerisināja dilemmu – līgosim vai ziņģēsim. Nemaz nerunājot par tik izsmalcinātām diskusijām, kā tad ir pareizi – Līgosvētki vai Jāņi – un vai tie nebūtu jāpārceļ uz īstajiem saulgriežiem.
Vēl no tiem laikiem atceros stāvgrūdām pārpildītos vilcienus un autobusus. Svaigi cirstu meiju smaržu istabās un vēja atnesto kodīgo gumijas smaku, kas jau pa gabalu vēstīja, ka kolhoza mehanizatori kārtējo reizi dedzina veco riepu krājumus. Šā vai tā, šie ir svētki, kuru svinēšanu nespēja kavēt pat aizliegums padomju okupācijas gados. Varbūt tieši tāpēc tik ļoti gribējās svinēt, ka darījām kaut ko aizliegtu vai pusaizliegtu? Varbūt tieši tāpēc, reiz tepat Ogres tuvumā līgojot draugu pulciņā, tik ļoti patika aplīgot mājas un cilvēkus, kuri vienkārši trāpījās ceļā? 90. gados, jau brīvajā Latvijā, ievēroju, ka ugunskuru un spontānās dziedāšanas ar katru gadu kļuva mazāk – tāpat kā pašu cilvēku. Lauku klusums kļuva arvien visaptverošāks.
Līgosvētki atkal ir klāt. Piezagušies klusu un neuzkrītoši, liekot darbīgajām dienām aizlidot kā vēja spārniem un atņemot, manuprāt, pašu labāko – svētku un vasaras gaidīšanas laiku. Pat pieķeru sevi pie domas, ka svinēt nemaz negribas. Varbūt tāpēc, ka nu jau astoņus gadus vairs nav ne lauku, ne vecāku, kuri turp pensijas gados aizbrauca pirmie un sagaidīja bērnus un mazbērnus?
Ko gan tagad reāli svētkos lielais vairākums dara? Lietišķi, praktiski izmanto brīvdienas, pauzē starp neatliekamajiem profesionālajiem darbiem ķeroties pie padarāmajiem un nepadarāmajiem sadzīviskajiem darbiem. Mazgā logus un veļu, kārto un tīra māju. Steidzas ravēt un kaplēt nezālēm aizaugušos dārzus, izpļaut zāli – kas nu kuram nevaļā iekrājies. Ja uzvar nogurums, var vienkārši izslēgt telefonu, norobežoties un atslābt, beidzot izbaudot nekā nedarīšanas laisko prieku. Un pat netuvoties televizoram, lai tur rāda kaut vai Skroderdienas Silmačos no Druvienas!
Skatos, man ir sabiedrotie – rau, pati Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas klases vadītāja, zinātniskā un radošā darba prorektore Anda Beitāne, sejgrāmatā pavēstījusi, ka šogad Jāņus izlaidīs. Viņa šādi protestējot pret nacionālismu un provinciālismu. Hm, arī šis ir ievērības cienīgs arguments, lai gan mūsu provinciālismā Jāņi nudien noteikti nav vainīgi. Līgo!