Saistībā ar Sansusī – pagājušajās brīvdienās Aknīstes pusē notikušo alternatīvās kamermūzikas festivālu – ir egoistiska vēlme runāt čukstus. Operdziedātāja Armanda Siliņa un viņa domubiedru organizētajam festivālam jau apritējis ceturtais gads, un tas neizbēgami turpina augt gan programmas dažādības (bez koncertiem ir arī lekcijas, cirks, deja, teātris, kino, vizuālā māksla utt.), gan apmeklētāju skaita ziņā. Arī man Sansusī ir kļuvis par mīļu vasaras piedzīvojumu: iespēju vēl pagaidām nosacīti nelielā jauku un, iespējams, līdzīgi domājošu cilvēku kompānijā trīs dienas baudīt kvalitatīvus priekšnesumus – nereti pašu rīkotāju iniciētu jaunradi – brīvā gaisotnē dabas skavās. Tāpēc es un, manuprāt, daudzi citi šī festivāla cienītāji sirds dziļumos īsti nemaz nevēlas, lai Sansusī pārvērstos vērienīgā masu pasākumā ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tajā pašā laikā vēlos oponēt interneta komentāros paustajam (protams, anonīmajam) viedoklim, ka šis festivāls esot paredzēts vien šauram pasākuma rīkotāju paziņu lokam, par kuru "izpriecām dabā" valsts nelietderīgi izdod nodokļu maksātāju naudu. Vairākums komentētāju pat pamanījušies izdarīt vispārīgus secinājumus par sabiedrības neieinteresētību šāda veida kultūras norisēs kopumā, apzinīgi skaitot Sansusī apmeklētājus ziņu portālos publicētajos attēlos.
Tas tiesa, ka laikmetīgās mākslas izpausmju interesentu loks nekad nebūs tik iespaidīgs kā popkultūrai, taču šai slejai atvēlētais rakstu zīmju apjoms ir par mazu, lai atkal un atkal atgrieztos pie vecajiem jautājumiem, kādēļ cilvēkam (katram, ne tikai komentāros izmēdītajiem "dīvaiņiem" un "jefiņiem") ir nepieciešama garīgā barība un ko par mūsdienu sabiedrību un sevi pašu var pastāstīt šodien radīts mākslas darbs.
Ja jau pat VKKF eksperti ir atzinuši Sansusī par labu esam, droši vien ir vērts mazliet uzticēties un nākamgad – uz festivāla piecu gadu jubileju – ierasties Aknīstē pašiem. Jā, ideāli, ja klasiskajai un laikmetīgajai mūzikai klausītājs jau ir sagatavots, taču patiesībā Sansusī (tulkojumā no franču valodas – bez rūpēm, bez raizēm) savam apmeklētājam pasniedz pretī draudzīgu roku. Neiestīvē smokingā vai vakarkleitā, pirms skaņdarbu atskaņošanas ar tiem iepazīstina. Ja apnīk vai neuzrunā, var klusām piecelties no soliņa un doties savās gaitās. Pat daba tur nāk pretī, palīdzot sarežģītos skaņu rakstus uztvert vieglāk. Sansusī nedala savus māksliniekus zvaigznēs un nezvaigznēs, taču tajā pašā laikā piedāvā ekskluzīvu iespēju nepiespiestā gaisotnē pabūt kopā ar cilvēkiem, kurus koncertu aktīvajā sezonā vērojam tālumā no savas sēdvietas. Arī šādos mirkļos nevajadzīgie, pašizdomātie aizplīvurojumi par it kā neaizsniedzamo mākslas pasauli mēdz veiksmīgi krist.