Sieviete daudzus gadus dzīvo Liepā, un kādu dienu mājai, kurā viņa dzīvo, nomainītas pastkastītes. Vecajā pastkastītē viņa pēkšņi ieraudzījusi aizkritušu vēstuli, kuru pastnieks tur bija ielicis vēl padomju laikos. Vēstule bija adresēta kādai sievietei. Palasot ierakstā komentāru sadaļu, sapratu, ka vēstules adresāte varbūt vēl ir dzīva un viss Liepas pagasts kā daudzus gadus nokavējies pastnieks cenšas palīdzēt atrast adresāti, lai šo vēstuli viņai beidzot nodotu. Tad es iztēlojos, kas šo vēstuli sūtījis un kas tajā rakstīts. Ja nu tā bija romantiska bildinājuma vēstule? Varbūt tieši pretēji – kāds tajā vēlējās šķirties? Pirmajā gadījumā neizlasītā vēstule ir liels zaudējums, otrajā – negaidīta veiksme. Lai nu kā bijis patiesībā (varbūt abi korespondenti dzīvē satikās un neizlasīto vēstuli izrunāja), dažkārt saņemt sliktas ziņas ir labākais, kas ar tevi var notikt.
Gada nogale ir tumšs laiks. Tas ir laiks, kad šķiet, ka pat pulksteņi ir iemiguši un tumsa tajos tausta savu pulsu. Pavasaris vēl tikai raksta savu vēstuli. Tomēr naktslampiņas gaisma ir diezgan omulīga vieta, kur padomāt. Padomāt par aizvadīto gadu un siltākās atmiņas ierāmēt atmiņu rāmjos, lai pēc tam tās izstādītu savā personīgajā gaismas izstādē. Gada nogale ir rāms laiks. Tas ir laiks, kad gribas atcerēties. Bērnībā man šķita, ka tumsu var šķirstīt kā grāmatu. Man patika stundām sēdēt uz palodzes un vērot Ziemassvētku lampiņu atspīdumus logā, kamēr tumsas piesnigušais skatiens vēroja mani. Man patika rakstīt vēstules tumsai, kaut arī tumsa man nekad neatbildēja.
Toties tumsa mums atbildēja 2018. gada 20. decembrī, kad tika publiskots LPSR VDK dokumentu arhīvs. Mani pārņēma sajūta, ka mūsu visu priekšā ir nostājies aizkavējies pastnieks no ne tik tālas pagātnes, lai mūs piebērtu pilnus ar neizlasītām vēstulēm. Kad ar skatienu pārslīdēju kartīšu sarakstam, mani ar katru izlasīto uzvārdu pārņēma arvien lielāks tukšums. Tumsa bija runājusi, bet nevienam vairs nebija spēka tai atbildēt.
Šīs tumsas vēstules mums nāksies lasīt ilgi, jo šajā gadījumā adresāts nav tik svarīgs kā tas, kas ir rakstīts vēstulēs vēl ilgi pirms tam, kad tās tika nosūtītas. Visas šīs vēstules vieno kopīga adrese – sirdsapziņa. Lai arī 2019. gads mums jāsagaida bez jaunās valdības, tas tomēr nemazina prieku par dāvanu sarūpēšanu saviem mīļākajiem cilvēkiem, omes žāvēto ābolu tēja joprojām silda. Tu novēli priecīgus svētkus gaļas pārdevējai Valmierā, viņa pasmaida, un tevi pārņem sirsnība.
Pat Saeimas deputāti tevi vēl spēj sasmīdināt. Kā deputāts Zariņš Saeimas sēdē: viņš uz spīkeres jautājumu par likuma grozījuma termiņu nosauc 1919. gada 1. martu. Un visi smejas. Ievelk elpu. Nebaidās kļūdīties. Nebaidās pārteikties. Nebaidās no sliktām ziņām.
Jaunajā gadā novēlu nebaidīties. Tāpat kā Liepas pagasta iedzīvotāji nebaidās uzmeklēt neizlasītās vēstules adresāti. Nav svarīgi, cik gadu tā vientuļa nogulējusi pastkastītē, jo mīlestība vienmēr atrod adresātu. Jaunajā gadā novēlu mīlēt. Mīlestība ir pastnieks, kurš nekad nekavē.