Skotijā dzimušais, ASV dzīvojošais mūziķis, dažādu jomu mākslinieks, urbānās velosipēdu kultūras aktīvists un kādreizējais grupas Talking Heads dibinātājs un līderis Deivids Bērns šā gada 28. janvārī izsūtīja kārtējo savas darbošanās cienītājiem adresēto elektroniskā pasta vēstījumu. Atšķirībā no citām reizēm šī nebija ziņa par kādā pilsētā paredzētu koncertu, izstādes atklāšanu, jauna mūzikas ieraksta iznākšanu vai gaidāmu jaunu grāmatu.
Vēstules nosaukums bija Izpildītājmākslinieku blakustiesības komerciālajā radio. Vēstuli rotāja melnbalts dziedātājas Aretas Franklinas portrets. Kā izrādās, Franklina ir viena no neskaitāmiem mūziķiem, kas par savas balss ierakstu atskaņošanu ASV radiofonā neko nesaņem (ja vien nav arī izpildītā skaņdarba autore). Bērns citē Amerikas Džeza fonda direktores Vendijas Oksenhornas teikto: "Jau gandrīz 14 gadu mans darbs ir bijis džeza un blūza mūziķu pasargāšana no izlikšanas no dzīvokļa, no kļūšanas par bezpajumtniekiem, no nonākšanas badā. Ik dienas jāsniedz glābiņš kādai no leģendām, kas ierakstos sadarbojušās ar Billiju Holideju, Djūku Elingtonu, Četu Beikeru, Mailsu Deivisu. (..) Ja viņi visus šos gadus būtu saņēmuši atlīdzību par izpildītās mūzikas ierakstiem radio, esmu droša, ka daudzus bēdu stāstus, kas šos talantīgos ļaudis piemeklējuši vecumdienās, varētu aiztaupīt."
Mēs esam tālu, un, iespējams, tāpēc varētu būt liels pārsteigums, ka ASV, kā raksta Bērns, blakustiesību ievērošanas ziņā līdzinās tādām valstīm kā "Irāna, Ziemeļkoreja, Ķīna, Vjetnama un Ruanda". T
o izlasījis, nopriecājos, ka vismaz šajā apkaunojošajā sarakstā Latvija nav iekļuvusi. Tomēr viss nav tik vienkārši.
Izrādās, ASV raidorganizāciju un autortiesību atlīdzību iekasētāju nevēlēšanās maksāt saviem māksliniekiem ir, tā teikt, abpusgriezīga. Atlīdzības netiek maksātas ne vien pašu, bet arī citu valstu izpildītājmāksliniekiem. Tajā pašā laikā ārvalstīs un, domājams, arī Latvijā atlīdzības par ASV mūziķu dziedāto un spēlēto radio ēterā tiek gan iekasētas, taču parasti līdz ASV mūziķiem nenonāk un paliek… nezinu, kādā zeķē vai vēl kur. Dots pret dotu – jūs nemaksājat mūsējiem, mēs nemaksāsim jūsējiem. "Tas ir milzīgs naudas apjoms, kas varētu palīdzēt ne tikai mūziķiem, bet visai ASV ekonomikai," raksta Bērns.
"Tāpēc varbūt ir pienācis laiks ASV pievienoties pārējai pasaulei." Latviešu mūziķus droši vien tas viss neiespaido. Pie mums autortiesību un blakustiesību lietas ir labā kārtībā, un ierakstu atskaņošana radiofonā, iespējams, pat ir vienīgais pastāvīgais daudzu ienākumu avots, jo ko gan daudz ar disku pārdošanu vai uzstāšanos tik mazā zemē nopelnīsi. Ja arī reizēm latviešu mūziķa ieraksts nonāk kādā no daudzajām ASV radiostacijām, tas, visticamāk, gadās tik reti, ka varbūt pat paliek nezināms gan autoram, gan izpildītājam.
Taisnīguma sajūtas mums netrūkst. Palūk, bija pat mēģinājums ieviest "radio klausīšanās maksu" mazos veikalos, sabiedriskā transporta līdzekļos un kur tikai vēl ne. Par šo taisnīguma sajūtu tad arī aicinu aizdomāties ikreiz, kad mūsu radio ēterā atkal atskanēs kāda ASV mūziķa ieraksts, jo, šķiet, atlīdzību iekasēšanā amerikāņu mūziķiem taču nav piemērots kaut kāds izņēmuma statuss un mēs viņiem maksājam. It kā, jo viņi to nesaņem.