Par šiem jautājumiem tiek spriests gan Eiropā, gan arī ASV. Šobrīd arī ASV zinātnieki ir krietni vien noraizējušies par humanitāro zinātņu vietu un lomu mūsdienu sabiedrībā un kopējā izglītības sistēmā. Meklējot Latvijas situācijai vislabāk atbilstošos risinājumus, var būt interesanti pavērot arī amerikāņu diskusijas un argumentus.
Novembra sākumā man bija iespēja ar referātu piedalīties 27. starptautiskajā starpdisciplinārajā humanitāro zinātņu konferencē Rietumdžordžijas universitātē (Keroltonā, Džordžijas štatā). Konferences ievadseminārā humanitāro zinātņu eksperti – valodnieki un vēsturnieki, filosofijas un klasiskās literatūras nodaļu vadītāji – uzsvēra, ka šobrīd ASV draud kārtējais anti-intelektuālisma vilnis, kad priekšroka tiek dota tīra pragmatisma un utilitārisma motivētiem lēmumiem. (Var tikai retoriski jautāt – vai šobrīd Latvijā nenotiek kas līdzīgs?) Daudzi bija vienisprātis, ka viena no būtiskām problēmām ir humanitāro zinātņu savveida norobežošanās no ikdienas, no reālās dzīves, un ka šīm zinātnēm būtu atkal jāpietuvinās tai pasaulei, kurā dzīvojam. (Vai šobrīd Latvijā netiek runāts par to pašu?) Izskanēja arī vairāki argumenti un versijas, kā attaisnot humanitāro zinātņu nodaļu pastāvēšanu mūsdienu universitātēs. To skaitā tika atgādināts, ka savas dzimtās valodas un svešvalodu, klasisko valodu, literatūras, mākslas, vēstures, filosofijas u.c. studijas ir nepieciešamas kritiski domājoša, spriestspējīga indivīda attīstībai. Un šādi indivīdi ir nepieciešami it visās profesijās un zinātnes jomās, par ko taču neviens nešaubās.
Loģiska domāšana, izpratne par vēstures procesiem, kas ietekmē un nosaka šodienas norises, spriestpēja un racionālas argumentācijas spējas – tikai dažas no prasmēm, kuras tiek apgūtas, studējot humanitārās zinātnes. Tāpat arī – kā efektīvi organizēt domāšanas procesu, formulēt argumentus un veiksmīgi izteikt tos mutiski un rakstiski, kā saskatīt sakarības starp atsevišķiem faktiem un lielāka mēroga procesiem. Bet par to bieži vien tiek aizmirsts skaļajos strīdos par finansējuma pārdali universitāšu nodaļām. Kā panākt, lai humanitāro zinātņu lietderības koeficients netiktu novērtēts par zemu?
Konferences goda viesis Rasels Bermans, Stenforda universitātes literatūrzinātnes profesors, vairākkārt uzsvēra, ka ASV ir izveidojies priekšstats par humanitārajām zinātnēm kā kaut ko elitāru un no ikdienas dzīves attālinātu. (Vai līdzīgi apgalvojumi nav jau dzirdēti Latvijas publiskajā telpā?) Kas savā ziņā ir paradoksāli, jo šo zinātņu speciālistiem tieši būtu jābūt labākajiem oratoriem, savas taisnības aizstāvētājiem, un viedokļu līderiem. Kā vienu no risinājumiem Bermans minēja lielāku uzsvaru uz "publiskā intelektuāļa" lomu. Profesors aicināja zinātniekus un pedagogus neslēpties tikai savos kabinetos un bibliotēkās, savu pētījumu labirintos, bet aktīvi iesaistīties diskusijās publiskajā telpā. Uzstāties ne tikai šaurai nozares ekspertu auditorijai paredzētās konferencēs, bet tiekties pēc visplašākās auditorijas, izmantojot televīziju, radio, kino, sociālos medijus u.c. komunikācijas kanālus. Skaidrot, diskutēt, atbildēt uz jautājumiem, pārlicināt un šarmēt publiku. Padarīt savu pētījumu, plašākā izpratnē savu nozari un visu humanitāro zinātņu jomu redzamu un svarīgu arī ārpus savu kolēģu loka. Sadarboties ar žurnālistiem, kino industrijas speciālistiem utt. un rast savām zināšanām pielietojumu dažādās jomās. Un tā tālāk.
Manuprāt, profesora Bermana priekšlikumos ir vērts ieklausīties mums visiem, kas strādā augstākās izglītības sistēmā šobrīd apdraudētajā humanitāro zinātņu jomā. Skaidra, pārliecinoša, plašākai publikai interesanta argumentācija par labu humanitārajām zinātnēm ir viens no mūsu pienākumiem.