Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

Pa plānu ledu

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

43 komentāri

7. janvāris, 2015, 23:45

krīte

ir grāmatas grāmatnīcā. Ir ziņas par balvām.

Atbildēt
0
0

3. janvāris, 2015, 7:33

Bet

Vai tam mums vispār ir rakstnieki? Šī pati Žolude, pirmā dzirdēšana vispār. Kas viņa ir, ko ievērojamu uzrakstījusi, ka pati sevi sauc par rakstnieci?

Atbildēt
2
0

23. decembris, 2014, 13:42

lasītājs

Pavīdēja doma, ka mūs kā nāciju satur kopā, ka lasām vienas un tās pašas grāmatas. Negribētos peikrist. Svarīgi, ka lasām latviski. Kopēju ikonu veidošanās ir svarīga un tur ir skolas ne literatūras loma. Ja Latvijā ir jānosauc varoņtēls, tad es nenosaukšu Čingačguku, Rembo vai bruņinieku Rolandu, bet Lāčplēsi vai Kalpaku. Izcils liekas Dvēseļu putenis, bet man, piemēram, nav atmiņā palicis neviena varoņa vārds. Tātadleģenda nav ikonizēta. Spilgtas nacionālas ikonas ir svarīgas, jo tās vieno un liek sajust latviešu tautas nozīmību. Vai mākslinieki ir ko darījuši, lai ikonas stiprinātu? Plikas dirsas laikmetā nav būtiski? Rokopera Lāčplēsis Atmodas laikā iedeva Lāčplēsim jaunu elpu, tāpat kā citā kritiskā brīdī to darīja Rainis. Dziesmu svētkos Daugava atdzimst. Ir tāds jēdziesn kulta filmas. Tur arī kādas ikonas tiek apceltas. Kā Matriksā - vai spējam atšķirt reālo no iedomātā? Smadzeņu skalošanas tehnoloģijai sasniedzot jaunus augstumus tas ir aktuāli. Ja rakstnieks nestra'dā ikonas līmenī, bet slīpē savu mazo problēmiņu, tad arī auditorija būs maza un izkliedēta. Un nebūs vienkāršs darbs to atrast un iesaistīt.

Atbildēt
2
0

19. decembris, 2014, 11:09

lasītāja

Ir lasīšanai draudzīga vide arī kafejnīcās, kaut vai Coffee Inn. Taču mani nemaz nepriecē, ja jāpagūst ātri iekost, bet galdiņus aizņēmuši "lasītāji". Restorānos, savukārt, laikam taču rēķinās, ka viesis nesēdēs ilgi pie vienas kafijas tases, un tas ir diezgan saprotami. Neredzu nekā slikta plauktā novietot kanonisku, bet nelasītu darbu - ar domu, ka kaut kad tam atradīsies laiks. Vai arī noderēs, kad skolasbērnam vajadzēs. Vai vērts lietot tik skaļu vārdu kā "šausminoši" par vēlēšanos tikt iemūžinātam un tāpēc izdarīt ko labu (ziedot)? Šausminoši ir izrādīties par vari bez jēgas.Tāpat neredzu pamatu versijai, ka Rīga nav lasīšanai draudzīga pilsēta, jo kāds neklausās kolēģu stāstus. Varbūt pa to laiku netraucēti lasa. Galvenais, rakstiet par būtisko, tad jau arī lasītāji un klausītāji atradīsies!

Atbildēt
3
0

19. decembris, 2014, 17:26

Margarēta

Es Žoludi ar mokām un lielu piespiešanos varu palasīt, bet klausīties, nu, sorry, tas, kā viņa lasa savus gabalus, tā ir cilvēku spīdzināšana. Cilvēkam ir briesmīga intonācija, nenostādīta balss, nekādu uzsvaru. Jūtūbē var paklausīties, kā viņa lasa, piemēram, savus sarkanos bērnus. Un viņa vēl lasa ok, citi rakstnieki ir vēl lēmētāki un vēl sliktāki oratori.

18. decembris, 2014, 16:13

Ameba

Mjā... ar to žēlsirdību ,labdarību ir mums ļoti ļoti dīvaini. Ikdienā to redz tā pamazāk, bet ar pareizajiem marketinga ieročiem skubināti tie plaukst un zeļ un jaunas darbavietas, biznesus uz līdzenas(asaru slacītas) vietas rada. Bet par tiem citzemju labdarības projektiem. Mums nav tādas labklājības,lai tik eleganti to piekoptu. Labi,ja vēl spējam ziedot grašus kad taures sauc.

Atbildēt
3
0

18. decembris, 2014, 12:59

Ingai Žoludei

Par rakstnieci jākļūst. Dažas grāmatiņas, ar vieglu roku rakstītas, vēl neļauj saukties vārdā, kurā sauc Ibsenu, Hamsunu, Markesu, Flobēru, Ļ.Tolstoju utt. utt., nerunājot par pašmāju rakstniekiem Kārli Zariņu (izcilība, kas ar sevi tā neplātījās!), Albertu Belu (arī izcilība, kas ar sevi neplātās!), Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku utt. utt.

Atbildēt
8
2

17. decembris, 2014, 19:27

Margarēta

Par to, ka cilvēki neejot uz prozas lasījumiem kaut kādu aizspriedumu vai nepareizu priekšstatu dēļ …. Nu, bet nav jau tur nesavējam no malas īsti ko darīt. Kad es kādreiz gāju, tā sajūta bija kā svešā ballītē ieklīdušam. Ja izdomājat iet un neesat no "aprindām", apgādājieties ar kompāniju, citādi riskējat sajusties neērti tusiņā, kur visi visus pazīst, tikai jūs neviens un jūs citus (rakstniekus) tik pēc sejām, ij tad ne visus. Nevarētu arī teikt, ka šie pasākumi būtu šausmīgi interesanti. Pirmkārt, gandrīz visi rakstnieki un dzejnieki lasa slikti. Nav nemaz tik viegli klausīties, kā kāds mokās nenostādītā, čiepstīgā balstiņā vai bez intonācijām, vai bez elpas, vai bez abiem. Otrkārt, lasa jau fragmentus. Tikko tu esi iebraucis vienā stāstā, iejuties, tā tas beidzas, nāk nākamais, lasa kaut ko pavisam citu, pavisam citā stilistikā. Un, treškārt, jā, kas tur slikts, labāk rūgta patiesība nekā saldi meli, cilvēkiem laikam īsti šādus pasākumus nevajag. Ja būtu vilkme, ietu. Paši pūta, paši dega - tādi nu viņi ir no sākta gala bijuši un tādi arī palikuši.

Atbildēt
8
0

19. decembris, 2014, 11:17

lasītāja

Mārgaretai - Kaut kā nedalu "savējam", "nesavējam", kad eju uz pasākumu. Bet vienam varu piekrist, bieži vien nav padomāts, vai rakstnieku sadzirdēs tikai pirmās rindas, vai arī tālāk. Kā rakstnieku pieteikt un kā vadīt pasākumu - tas tikai tā izskatās labi organizētos pasākumos, ka viss notiek pats no sevis! Skaislei - par kāda palaišanu bez rindas - Ja stāvi tur viena pati, labi. Taču rindā varu būt arī es, kam jāsteidzas, jāpaspēj un arī jāsamaksā tikai par vienu konfekšu kasti, tomēr es nostājos rindā un esmu izvēlējusies vizuāli īsāko rindu? Nezinu, kur tagad palikušas kases tiem, kam nebija vairāk par 3 pirkumiem.

18. decembris, 2014, 16:18

Ameba

Protams katrā pakaļā neielīdīsi, bet var būt gan, tā gan tā.... Es tikai zinu no personīgās pieredzes, ka vēl pirms desmit gadiem bija jāuztraucas par meitenēm, bet tagad jaunums, uztraukties par jauniem puišiem. Viņiem šodien "saldumu" piedāvātāju ir vairāk kā nepilngadīgajām vienaudzēm.... Puiši malači, kas turas, bet smieklīgi gan tas nav.

18. decembris, 2014, 9:35

Senais

Es nepārspīlēju. Palaist kādu, kas lūdz ir dabiski sabiedrībā kurā vairums nemelo. Kā es nesen biju valstī, kur tas ir pašsaprotami - ja kāds palūdz, tad viņam noteikti tas ir nepieciešams un nevienam neienāk prātā, ka melo. Par tā vīrieša pakaļu gan Tu alojies, jo visticamāk viņš no bailēm bija pietaisījis bikses.

18. decembris, 2014, 9:07

Skaisle

Labrītiņ Senais. Paldies, bet nevajag pārspīlēt, es domāju,ka tieši žēlsirdība, līdzjūtība un vēlme palīdzēt ar to mums viss ir kārtībā. Tikai atkal tā lieta,ka steidzamies ar saviem lēmumiem un spriedumiem - kurš palīdzējis,lai izrādītos, vai kā nu kurš spriež - kā ir pareizi palīdzēt. Vakardien rimi izstāvēju pagaru rindu un biju nākošā pie maksāšanas, kad man aiz muguras kāds krievu vīrietis lūdza sievietēm, lai ļauj viņam par vienu konfekšu kasti samaksāt bez rindas. Tās viņam atteica, bet es pagriezos un teicu - nāciet - maksājiet. Un to darīju nevis kaut kādas žēlsirdības dēļ, bet tāpēc,ka es tā vīrieša vietā rīkotos līdzīgi un esmu rīkojusies līdzīgi un esmu palaista un tāpēc šoreiz es cilvēku palaidu, kaut gan tāpat biju nogurusi un apnikusi tur stāvēt. Nesen piedzīvoju drausmīgu skatu. Gāju pa Vecrīgu un no viena nama iznāca vīrietis ar sasistu asiņainu seju. Viņam rokās bija divi palieli plastmasas maisiņi, bet sejā noraudājušamies bērna skatiens, tāds ļoti dīvains. Kad viņš sāka iet man pa priekšu, es ieraudzīju,ka caur džinsiem uz viņa dibena izspiedies liels sarkans asiņu pleķis. Kad sāku apjēgt ,ko redzu, es pagriezos atpakaļ un sāku iet atpakaļ. Aizgāju uz darbu un saku kolēģiem,ka es redzēju izvarotu vīrieti. Viņas man saka, vai es ātros izsaucu, es saku - kādus ātros , viņš pats gāja , nevis bezpalīdzīgs gulēja. Man saka - vajadzēja pieiet un pajautāt, vai nevajag palīdzēt. Es saku - lūk, to es nebūtu spējusi, man vēl tagad no tā skata skrien skudriņas pa astes kaulu. Un man visu laiku jādomā - bet kāds, kādi varmākas taču bija un ir. Jā, ļoti dažāda ir tā pasaule. Citi saka - dievu pamesta, bet es atkal domāju - cik bieži mēs piesaucam un lūdzamies un baznīcās ejam. Jā nu labi - lai nu tas viss paliek - tādi esam, tāda ir dzīve.

18. decembris, 2014, 6:26

Senais>Skaislei

Labrītiņ, meitēn. Ja sabiedrībā kaut puse būtu tik nevienaldzīgi(atvaino neveiklo vārdu) kā Tu, dzīve noteikti būtu vēl labāka. Kāpēc vēl? Tāpēc, ka visumā tā tā nekas, vien gribētos, ka nepārtraukto zākāšanu papildinātu vairāk ļaužu līdzdalība.

17. decembris, 2014, 21:09

Skaisle

mans iepaids ir tāds,ka dāmas,kuras te raksta visas ir jau plus - mīnus 40. Līdz ar to - es domāju - ir tikai normāli,ka prozas lasījumos apgrozās cita publika. Jaunāki - ar citu izglītību,ar citu gaumi, ambīcijām - vispār pasaules uztveri. Un labi,ka tā. Būtu traģiski,ja divdesmitgadnieki būtu kā četrdesmitganieki. Es savulaik satori lasīju tos jauniešu darbus un pēc tam komentārus un man bija grūti saprast,ka kaut kas tāds var patikt. Bet tiem jaunajiem nav saprotams,kā var kādam patikt Markess vai Borhess, vai Manns. Nu labi - var būt runa par citiem autoriem, bet tas ir pirmais ,kas ienāca prātā. Staigāju pa grāmatu outletiem - meklēju dāvanas un tur ir tik nenormāli daudz grāmatiņu ar autoriem latviešiem, kuru vārdus es lasu pirmoreiz. Ja skatāmies tādā aspektā - jā tad, ir mums savs - kā saka rakstnieku galms. Un galmā kā jau galmā - nav vērts pat komentēt. Es atpakaļ pie sengrieķiem. Sofokla Ajants - man tāda sajūta,tāda apziņa ,ka es būtu iemalkojusi kādu 100 gadīgu konjaku - un tas tā iesit pa dzīslām, ar tādu garšas daudzskanību,daudzkrāsainību. Tīra - simtsprocentīga bauda. Bet atkal - skaidra lieta, ka ja dzērienukartē būtu vien šādi konjaki - būtu līdz brošai viens un divi. Vēl ko es domāju. Tas man laikam tāds stereotips no jaunības laikiem, kad arī caur literatūru sev pasauli atklāju - bet - manā sapratnē - rakstniekam ir jābūt gudram - pat ne akadēmiski - kas tomēr būtu vēlams, bet dzīves gudram, un tad - jā pēc tam - talantīgam. Nevaru nosaukt nevienu latviešu šodienas rakstnieku - gudru. Cik saprotu Alberts Bels neraksta - un dzejniekus es nepieskaitu - tā cita kategorija. Tā kaut kā. Nezinu - ir man atkarība no komentāru rakstīšanas - būtu lasījusi, bet nē - atkal savas domas jāuzraksta, it kā tas tad būtu svarīgāk , nekā , ja es tās vienkārši izdomātu pie sevis. Tāda kaza , lūk, bet kā ir - tā jādzīvo, konu vairs.

17. decembris, 2014, 13:46

:)

Krievu rakstītāji šitādu apmaksātu piedalīšanos savās grāmatās piekopj jau sen. Pazīstamākie ir fantasts Lukjaņenko, kura varoņiem ļoti garšo alus "Oboloņ", un viņi, to dzerot, vēl pat diskutē,ka esot dzirdēts, ka ar tādu reklāmu rakstnieki varot labi nopelnīt, un detektīvu rakstniece Tatjana Ustinova, kuras varones ar sižetu vāji saistītos tekstos cita citai iesaka lietot konkrētus medikamentus menopauzes problēmu atvieglošanai un novājēšanai. Gan jau ka vēl citu arī netrūkst, un naudiņu tak gribas...

Atbildēt
1
0

17. decembris, 2014, 13:01

Divi komentāri par Valentīnas tēmu

1.Tu re, cik ātri Dienas portāls šīs bālās pseidoīsrecenzijas noslēpa no sākotnējās redzamības recenziju arhīvā (tad jāklikšķina, jāmeklē, a tagad pēc vienas dienas redzamības sākumlapā abi teksti no tās aizvākti) - tad neliela patiesība tomēr kož acīs, ko? :D 2.Izvēle pasūtījumiem (Mēs labi zinām, ka šedevri, kas civilizācijas gaitā radīti mākslā, mūzikā, literatūrā, tapuši bez Kultūras ministrijas naudas. Bija ģēniji, kuri meklēja, kā realizēties. Tā ir 20.gadsimtā radusies iedoma, ka brīnišķīga kultūra būs tad, ja ministrijās sēdēs gudri cilvēki, kas labi sastādīs plānus un dalīs naudu. Tas noved pie pasūtījuma mākslas. I.Lancmanis IR). Un L.Langas reakcija twitterī, L.Langai I.Lancmanis ir padsistēmas komunisma skrūvīte. I.Lūsiņa par Rīgas 2014 atklāšanas koncertu Arēnā Rīga (Pauls ar šprotēm) - Koncertu veidojuši cienījami ļaudis: režisors Andrejs Žagars, scenārija autore rakstniece Nora Ikstena, videomāksliniece Katrīna Neiburga. Tomēr ir no sirds žēl, ka izcilie mākslinieki un mūzika tika salikti kopā haotiskā, tā vien šķiet, ka uz ātru roku sameistarotā, rasolā, kur mūzikas radīto noskaņu un tempu nokāva neveiksmīgais, vienveidīgais video, arī diskutablā dzejnieku izvēle... Būtu liela vēlme dzirdēt D.Melbārdes izvēles pamatojumu: Esam uzrunājuši desmit Latvijā pazīstamus kultūras darbiniekus un organizācijas ar lūgumu uzrakstīt savus vēstījumus Latvijas simtgadē: tie ir Latvijas un pasaules "3x3" kustība, akadēmiķis Jānis Stradiņš, dzejnieki Māra Zālīte, Liāna Langa, Jānis Elsbergs un Sergejs Timofejevs, rakstniece Nora Ikstena, režisors Uģis Brikmanis, skolotāja Daina Sirmā un zinātnieks Vjačeslavs Kaščejevs.

Atbildēt
3
1

17. decembris, 2014, 12:41

Svilpe

Krogs, kafejnīca, restorāns, bistro, ieskrietuves - tas nav viens un tas pats. Krogā mēs ejam dzert un dziedāt,bet kafejnīca nu reiz ir tā vieta, kur ļaudis mēdz sēdēt stundām ilgi, sarunāties, pačibināties pa datoru, savulaik arī uzpīpēt, un kāpēc tad arī ne palasīt? Starp citu, lasīt mūsdienās var arī telefonos, planšetēs un e-lasīkļos, ne tikai turot rokās papīra sējumiņus, un kafejnīcās bieži kādu redzu lasām, atstājot papīra grāmatu greznību savai mīļajai, netraucētajai mājas videi. Ja kas, man labāk patīk, ja pie blakus galdiņa kāds klusi lasa, nevis, piemēram, skaļi rēc reibumā vai savas šķietamās neatvairāmības apziņā. Un vietu, kur klusi un netraucēti/citiem netraucējot lasīt, Rīgā nudien netrūkst, to es no sava maniakālā lasītāja viedokļa.

Atbildēt
3
0

17. decembris, 2014, 18:27

Junona

Es tiešām tā nedomāju :) Tāpēc jau es teicu, ka katrs var darīt kā viņam patīk.

17. decembris, 2014, 16:39

vispār Junonai

vai tiešam tu domā, ja tev patīk lasot ierušināties, tad tā ir absolūti visiem lasošajiem? kādam varbūt tas lasāmais ir tik aizraujošs, ka visu laiku līdzi somā, un katrs nenoslogotais mirklis tiek izmantots tālākai lasāmā tveršanai.

17. decembris, 2014, 13:51

Svilpe

Kafejnīcas arī ir ļoti dažādas, un es tajās mēdzu ne tikai lasīt, bet arī rakstīt. Ir tādas vietiņas ar ļoti jauku, klusu noskaņu, kur ļaudis cits citam netraucē. Kas zina, tie tur arī iet, bet pārējie lai meklē paši. Londonā tādu lasītājiem/rakstītājiem domātu kafejnīcu ir ļoti daudz. Kopenhāgenā. Parīzē. Kaimiņiem leišiem arī netrūkst.

17. decembris, 2014, 13:44

Junona

Un tomēr es nesaprotu, kāpēc lasīt būtu jāiet uz kafejnīcu??? Kā jau rakstīju, laika īsināšani var ielūkoties kādā žurnālā, bet nevaru iedomāties lasīt aizraujošu grāmatu atmosfērā, kur man apkārt bizenē oficianti, cilvēki nāk un iet. Man lasot patīk ierušināties spilvenos, nolikt pa rokai kaut ko garšīgu, krūzi karstas tējas, tad es varu baudīt lasāmo. Bet pieļauju, ka kādam varbūt mājās atmosfēra nav tik mierīga, nikna sieva vai sievasmāte (attiecīgi sievietei vīrs, vīramāte), kuri uzskata, ka lasīšana ir zemē nomests laiks, nu tad jau cilvēkam nekas cits neatliek kā meklēt klusu stūrīti kafejnīcā :) Kaut gan par tur pavadīto laiku noteikti nāksies atskaitīties niknajam laulenim :D

17. decembris, 2014, 9:34

Junona

Es gan arī domāju, ka nez vai krogs būtu tā īstā vieta, kur nodoties lasīšanai. Protams, var jau gaidot pasūtījumu vai cilvēku, ar kuru norunāta tikšanās, iemest aci kādā žurnālā, kurus, starp citu, daudzās kafejnīcās un restorānos speciāli noliek šādam mērķim, bet nopietnu literatūru diez vai kroga atmosfērā būtu prāta darbs lasīt. Protams, katrs jau dara kā viņam labāk un ērtāk :) Vienā citā portālā lasīju, ka kritusies tirāža latviešu valodā drukātajiem izdevumiem. Es domāju gan! Cik tad mūsu vispār ir un cik no mums vispār lasa! Es arī piederu pie cilvēkiem, kuri vāji papildina izdevēju nozares budžetu. Lasu daudz, bet grāmatas ņemu bibliotēkā. Man nav ne vietas, kur tās glabāt, ne vēlēšanās tērēt naudu par grāmatu, ko izlasīšu vienreiz mūžā. Pērku savas nozares literatūru, kaut arī visu jau tagad var atrast internetā, bet gribas tomēr, lai vajadzīgā brīdī ir pa rokai. Šad tad nopērku pa žurnālītim, ja priekšā tālāks ceļš sabiedriskajā transportā. Domāju, ka tādu kā es, ir daudz, spriežot pēc rindām bibliotēkās.

Atbildēt
9
0

17. decembris, 2014, 10:42

polovcietis

Piekrītu. Esmu vecmodīgs, man labas grāmatas lasīšana ir kā baznīcas vai teātra apmeklējums - ar bijību. Tas taču ir tāds mīlestības akts, kuru parasti krogā uz galda neizdara. Kad grāmatas izlasīšana ir tā kā skatuves priekškara aizvēršanās - gribas vēl pakavēties domās, roka noglāsta grāmatas vāku. Diez , vai krogā tas izdodies. Vai tas ir vajadzīgs? Lai izliktos smalks, lasīt (tāpat kā rakstīt) lasīšanas pēc?

17. decembris, 2014, 0:01

igle

man liekas, ka ir dažādi krogi. Gan jau var lasīt.

Atbildēt
0
0

16. decembris, 2014, 23:08

elle nav citas planētas paradīze

"Pētījumi rāda, ka mākslinieki par mākslu nelasa" Kādi pētijumi? Kas par muļķībām? Tas domāts kā eifemisms?

Atbildēt
5
0

17. decembris, 2014, 22:25

aģin kurss

Jauks pastāstiņš. Mākslinieki lasa citu mākslinieku teikto ja nevar satikt dzīvus. Ko domā, viņiem nevajag atbalstu, sociumu, iedrošinājumu grūtā brīdī. "Rakstīt par mākslu" labākajā formā ir tas pats kā "tikai rakstīt". Labi uzrakstīts paliek lasāms, lai par ko arī nebūtu. "Par mākslu" ir daudz ko rakstīt un ir arī šis tas labs uzrakstīts un tā pastāvēšana neapšauba to, ka māksla jāpieredz klātbūtnē.

17. decembris, 2014, 8:10

Skaisle

vispār jau māksla ir jāskatās. Jāiet uz izstādēm un jāskatās , tāpat kā par mūziku ir nevis jālasa, bet jāklausās. Es gan lasu citu atsauksmes. Cita lieta,ka ir jābūt izglītībai, ja tādā nozīmē - tad jau varbūt jā - jālasa, bet tikpat labi - jāskatās. Man reiz uzdāvināja videokasetes par mākslas vēsturi, bet tā kā videomagnetofonu tā arī nenopirku - atdāvināju tās tālāk. Savukārt, literatūra ir jālasa. Tiesa gan - dzeju man atkal ļoti patīk klasīties,kad lasa. Lieku jūtjūbī visādus dzejas gabalus un vienkārši baudu - vārdus un to ko tie veido.

16. decembris, 2014, 23:07

īstā tēma

Nez Čivle šito visu lasa? Ko viņa vispār vakaros dara?

Atbildēt
3
1

17. decembris, 2014, 22:27

īstaj tēmaj

Lasa Paulu Koelju un jūtās kulturāla

16. decembris, 2014, 20:09

Skaisle

Nu ja briti tā izdomājuši,lai taču dara. Mums ir rakstnieces amatnieces,kas par labu samaksu raksta bagātu cilvēku dzīvesstāstus. Vai ziedo labdarībai un cik ziedo mēs nezinam. Ka visiem jādzīvo un jāpelna, arī rakstniekiem - tas ir skaidrs. Cita lieta,kas mums ir tie rakstnieki un ko viņi mums piedāvā lasīt. Ja jau Žolude žēlojās,ka pat viens otra darbus nelasa, tad,ko nu par mums - brīvajiem putniem žēloties. Ir internets, ir ceļojumi, valodu zināšanas - cilvēkiem ir iespējas. Vēl - es domāju par to atteikumu ieslēgt gaismu un nolikt sveci pie, kuras neko nevar redzēt. Tas ir mūsu nenormāli sliktais servisa līmenis. Te nu es Žoludei piekrītu. Nezinu gan kas tas par krogu vai bāru un citus apstākļus, bet ... ja gribu lasīt - kāpēc ,lai es to nedarītu malkojot kafiju. Es gan ja to daru, tad tikai mājās bet tik un tā. Nesen ārzemēs braucu piepilsētas vilcienā , kur ap 7-10 padsmitnieki skolēni - tā ap 13- 15 gadu vecumu nosēžas uz grīdas tieši pretī ieejai,izejai. Pirmkārt, jau piestaigāta grīda un tad ar tām rokām pa čipsu pakām un tad mutē, otrkārt, cilvēkiem jāspraucās šiem garām - nu tieši pretī durvīm. Pienāk pie viņiem skolotāja ,parunājas un aiziet. Es sežu un knosos , jo man ir skaidra bilde,ka tas ir nepareizi - netīrus pirkstus likt pie mutes, traucēt cilvēkiem , bet es laikam visā vagonā biju vienīgā,kas tā domāja. Visiem citiem - šie bijuši , nebijuši. Sapratu to , bet sev teicu - nē tik un tā, būtu mani bērni, es aizrādītu. Paskaidrotu situāciju par higiēnu,par netraucēšanu citiem , bet - nu ko - neko.