Kultūras aristokrāti, jo piederību kultūrai nosaka nevis tituli un īpašumi, bet noteikta veida izglītība, augstā vācu valoda (izloksnes un dialekti tādā kultūrā ir provinciālisms) un spēja valdīt pār savām baudām, iekārēm un vājībām. (Man šķiet, ka esam pazaudējuši vārda "pašaizliedzība" nozīmi, kabinot to klāt proaktīvai rīcībai, nevis retroaktīvai, kā tam īstenībā vajadzētu būt.) Tomass Manns tāds bija pilnībā, vecā kaluma stoiķis, paškontroles lielmeistars, bet viņa vecākajiem bērniem Ērikai un Klausam ar tādu sevis turēšanu grožos klājās grūtāk.
Pētniece savā metāliskajā balsī stāsta arī par to, ka Klauss nacismu raksturojis kā īpaša veida baudkāri, kas savā ziņā izaugusi tieši no vecās Prūsijas ētosa. Jo pazīt skaistumu prūšu kultūrā skaitījies vājums un sievišķība. Izglītotība, Gēte, Šillers un Vāgners bijuši svarīgi nevis viņu radītā universālā skaistuma, bet politiskās nozīmības dēļ. Tāpat arī Hochdeutsch pirmām kārtām esot nevis skaista, bet varena. Tāpēc nacists jūtot īpašu baudu, piebrienot šādu sievišķīgu jūtelību, galanto gaudulību – mākslas mīlēšanu skaistuma pēc. Klauss Manns vēlāk esot stipri nožēlojis pats savu apolitiskumu pirmshitlera divdesmitajos. Tas ir – postoša beigās izrādījusies nevis viņa un viņam līdzīgo brīvdomība vai pat dekadence, bet pašu nevērība un necenšanās to aizstāvēt un par to cīnīties.
Arī tagad, gandrīz gadsimtu vēlāk, nākas runāt par to pašu: kultūru dzen krātiņā un ciena tikai tad, ja tā kādam šķiet politiski vai ekonomiski lietderīga ("atbalstīsim nacionālās identitātes stiprināšanu" vai arī "lai paši sevi atpelna – kāds pieprasījums, tāds piedāvājums"). Karojošs nacionālisms pēkšņi atkal vairs nešķiet aprobežota un pat ļaunumu vairojoša, bet cienījama un veicināma nostāja. Starp citu, no sarunvalodas un arī literārās valodas tāpat kā vārds "ideāli" (tie, pēc kuriem tiecas) šobrīd šķiet pazudis arī "barbarisms". Gan tāpēc, ka kultūras cilvēki ir spiesti just kaunu par savu līmeni, gan tāpēc, ka situācijā, kurā kultūra tiek dzīta atpakaļ skapī, bet no turienes izlaista tikai karnevāliskos nolūkos, barbarismam nav ko pretnostatīt. Ja barbarisms ir norma, nav nekādas jēgas to saukt citā vārdā kā vien par normu.
Atvainojiet, nobeigumā optimistiska nots, tāda kā anekdote par laikmetu griežiem. Dailes teātra pagrabā starp citiem to dienu artefaktiem, pieslietas pie sienas, joprojām stāv vecās parādes durvis ar visu LPSR ģerboni un uzrakstu "Hudožestvennij Akademičeskij teatr im. Jaņisa Raiņisa". Tās pamanījis, uzreiz nodomāju – te tev nu bija okupācija! Nez kā viņi bija spiesti justies, pārliekot kirilicā visus šos neizrunājamos vietējo vārdus un nosaukumus. Gan jau ka pazemoti. Ne norīt, ne izspļaut. Nē, es saprotu iekarotāju loģiku, bet gluži vai žēl viņu kļuva, cik nebrīviem tiem uzvarētājiem nākas būt ar savu kumosu.