Par reitingiem un kultūru LTV

Mīļie žurnālisti! Sāciet vienreiz strādāt un izpētiet brīnišķo sakarību starp Grūbes valsts amatpersonas statusu un viņa MistrusMedia produktu " Kulta ēdieni" , ko rādīs prime time 100g kultūras vietā.

Vajadzētu iet gulēt, nevis meklēt neesošu melno kaķi tumšajā istabā, jo daļa agresīvāk noskaņoto komentētāju nepieņems nedz diskusiju, nedz viedokli. Tomēr gribas iesviest savu pagali, manuprāt, šķērsās kultūrizpratnes ugunskurā. Ikviena sistēma, tai skaitā kultūra, tiecas uz entropiju. Ja bez svešvārdiem, tad labāk tā – „jebkas, kas ir mākslīgi izveidota sistēma, tiecas vienkāršoties”. Nav gluži Lūmena citāts, bet uz to pusi ir:) Kultūra, patīk tas mums vai nē, ir cilvēka, prāta (nevis dabas) izveidota attiecību, vērtību un nozīmju kopa, kas neizveidota, neuzturēta, nebarota, tiecas atspoguļot pašas vienkāršākās, elementārākās, universālākās cilvēka dzīves puses – ēst (kulinārijas šovi), mīlēt (attiecību šovi), būt drošībā (dažādi izdzīvošana un citādas šausmināšanās šovi), baudīt (visa veida iespējamās darbības ar zvaigznēm, dziedāšanas lietas, šlāgeris kā viegli uztveramu melodisku struktūru harmonijas baudīšana u.c.). Atsauce uz Maslovu būtu gandrīz vai vulgāra:), bet tas ir viens no vajadzību svarīguma sarindojuma modeļiem. Un tad, kad augstāk nosauktais ir izbaudīts un ir pārliecība, ka tas būs vienmēr un pārpārēm – tikai tad dažiem nāk vēlme patērēt sarežģītāku kultūras produktu. Ne visiem, ne vienmēr, un, turklāt, sarežģītākas kultūras patēriņš ir jāiemācās – brīvprātīgi, ja ir interese un vēlme, vai – piespiedu kārtā, ja labi skolotāji, kas zina, kā aizraut vai piespiest apgūt kaut minimumu. Vislabāk:) - brīvprātīgā piespiedu kārtā, ko sauc par izglītības sistēmu, un kas Latvijā, acīmredzot, nedarbojas tik labi, kā gribētos. Daļa auditorijas pašaizrausies, bet lielākai daļai potenciālo skatītāju sarežģītāku kultūras patēriņu nav iemācīts gribēt – un tā to vienkārši nedarīs. Nu, nevar piespiest mīlēt Raini! Te ir vietā norobežoties no jebkāda snobisma – cilvēki ar vienkāršāku kultūras patēriņu nav ne labāki, ne sliktāki kā cilvēki, kuru kultūras patēriņa vajadzības ir sarežģītākas, viņi tikai, tīši vai netīši, ir trāpījuši savā kategorijā. Aptuvena līdzība – ja Jūs nokļūtu pilnīgi svešā valstī bez saziņas iespējām, jūs taču nevarētu ātri un veikli baudīt šīs valsts kultūras mantojumu, vai ne? Arī tie, kas neskatās „visādus ne tos simts gramus” nevar un negrib to „ēst”, viņiem „nav pa zobam”, ne nokost, ne norīt, pat ne saprast, ka tas ir ēdams. Un noticis tā, visticamāk, ir arī tādu kā nabaga „izraidītie” un „apspriestie” kultūras pārgudreļi dēļ. Ja nav nedz skolotāja, nedz pietiekami ierosinoša satura, kas pamudina aizrauties ar kultūras procesiem, tad vienkāršās kultūras patēriņa formas kļūst dominējošas. Savukārt grūbjveidīgie no savas patikas vadītiem filozofisko tēmu iejūtīgiem moderatoriem ir pārvērtušies funkcionāros, kuru devumam jābūt īsā termiņā izmērāmam. Viņi prasa reitingus un sameklē cilvēku, kas spēj TV reitingus celt. Un atrastais cilvēks dara to, kā jau uz rezultātu, reitingu orientēts vadītājs un – te sākās pats sarežģītākais – atmetot visas politiskās šļuras – pareizi dara, īsteno to, kā dēļ darbā pieņemts – ja plēnuma lēmums saka, ka koksagīzs jāaudzē kvadrātligzdās, tad tā arī darīsim! Ja vajag reitingus, tad kultūras raidījums ar zemu reitingu tajā vietā būt nevar. Ir divas izejas – paaugstināt reitingus mainot raidījuma formātu un saturu – tas nesanāk, jo citu ideju nav. Tad - likumsakarīgi – novirzīt raidījumu uz vietu, kur reitingu nozīme ir pakārtota, jo auditorijas nav skatītāju miega dēļ (naktī viņi guļ). Reitingus sabiedriskajiem medijiem, starp citu, vajag – ja nav auditorijas, tad nav neviena kas saskata sūtīto ziņu, lai cik kulturāla tā nebūtu. Kā dabūt labus reitingus ar labu saturu – par to vajadzētu lauzīt galvu ij TV vadībai, ij padomei vai kā viņus tur sauc… Pārmest sabiedriskā medija izpratnes trūkumu Beltes kungam (nepazīstu) būtu tas pats, kas brīnīties, kāpēc Microsoft Word nevar izmantot kaujas raķešu vadībai – tas ir cits instruments. Ne sliktāks, bet – citam darbam! Savukārt instrumenta izvēle jau ir viņa priekšnieku, mazliet tā kā O. Bendera gara mantinieku maigajās rokās. Tas nozīmē, ka izpratne par sabiedrisko mediju, sabiedrības vajadzību piepildījumu acīmredzot uzticēta diezgan patumšiem ļaudīm. Es viņiem savu naudu pārvaldīt nedotu; kā Jūs? Bet sabiedrība uztic vienu no salīdzinoši nelielas tautas nacionālās identitātes instrumentiem. Tas, šķiet, ir bēdīgs secinājums sabiedriskajiem medijiem, apvienotiem vai neapvienotiem. Bēdīgs secinājums Latvijai… mums visiem. Patiesi žēl.

Kā var pāris komentatori sarakstīt tik daudz muļķību! Raidijumā ir saruna. Un, ja jūs vairs nespējat sarunu dzirdēt, klausīties un iedziļināties, tad vainīgs nav raidijums, bet cilvēks, kurš vairs nespēj uztvert domapmaiņu savā dzimtajā valodā. Ja pa ekrānu neņirb bļaurīgas sejas un raibi brunči, tad - ak! - es nesaprotu! Ko viņi tur sēž un runā? - Bet runā viņi lietu, un labi runā, un idejas viņiem labas, un tonis foršs. Un saruna - diskusija ir ļoti labs formāts. Ļoti. Tā pievērš uzmanību un attīsta klausīšanās prasmes. Jāsaprot, ka attīstīts cilvēks ir tāds, kurš spēj klausīties un DZIRDĒT arī tad, ja nekliedz un neizmanto citus idiotiskus sasaukšanas un uzmanības ubagošanas trikus. Tāpēc jau viņš ir attīstīts cilvēks. Langai taisnība - kurš gribēs, raidījumu noskatīsies visur kur, ja aizliegs, arī slepus pagaldē, bet raidījuma nobīdīšana ir attieksme pret kultūru kā tādu - tā ir nobīdīšana kā tāda. Riebj!

Kāpēc neviens nepainteresējas par cik naudiņām Grūbe pārdeva radio 101?Elegants pietupiens maskavai.

Kopš kura laika sadzīves mūzika, kuru te bezgaumīgi mēģina nolamāt par šlāgeri (varētu izmantot arī anglicismu un saukt par „hitu”, literatūras analogs - bestsellers), nav kultūras daļa un nacionālās identitātes veidotājs? Busulis nodzied Langas dzeju Paula rokenrolā par bučošanos – tas slikti; „Kamēr” nodzied Maskata „Mēnesnīcas noktirni”, Langas vārdi – tikai tas ir labi? Neesmu pamanījis, ka cilvēki mēģinātu izdziedāt Piacollu virtuvē traukus mazgājot, bet „Trīs vītušas rozes” gan. Kāpēc mēs uzpūtīgi mēģinām atņemt kultūrai visu to krāsu gammu, ko tā spēj piedāvāt? Vai domājat, ka mums tāpat kā Van Gogam var gadīties šedevrs tikai no dažām krāsām? Vai tad kultūra, kas līdztekus valodai ir viena no būtiskākajām nacionālās identitātes sastāvdaļām, šodien vēl ir sadalāma „augstajā” un „zemajā”, vai arī te kāds ir Adorno nekritiski pārlasījies? Nogānot sadzīves mūziku mēs nogānām savu nacionālo identitāti. Ja nav nacionālās identitātes, tad nav jēgas no šīs valsts. Daudz laimes, mūsdienu Pietuku Krustiņi! Lai jums univerzumā fimaments iekš blū!