Ar pašcieņu un bez uzspēlētas pompozitātes Kocēnu novada Dikļos 7. jūnijā svinēja 150. gadskārtu kopš pirmajiem Dziedāšanas svētkiem. Vienlaikus šie bija jaunizveidotās Dikļu dabas koncertzāles atklāšanas svētki.
Dikļu baznīcas mācītājs, skolotājs, rakstnieks un izdevējs Juris Neikens 1864. gada Vasarsvētkos uz pirmo Dziesmu dienu Dikļos sapulcēja sešus Vidzemes vīru korus – kopā 120 vīru no Dikļiem, Lielsalacas (Salacgrīvas), Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas un Straupes. Dziesmas skanēja turpat, mācītājmuižas dārzā, jo nekur nebija gana lielu iekštelpu. Estrādi šajā vietā, kas par godu mācītājam nosaukta par Neikenkalnu, uzbūvēja tikai pēc 75 gadiem, kad Dziesmu dienas jubileju ar runu sveica toreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Mans tēvs, kuram tolaik bija 12 gadu, bieži atcerējās, kā cilvēki netālajā Dauguļu ciemā gaidīja prezidenta braucienu, kas vedis tieši gar tēva dzimtajām Celmiņu mājām. Es pati miglaini atceros jau laika zoba iegrauzto estrādi. Pērn tā nojaukta, sarīkojot īpašu talku.
Tagad šī vieta ir atdzimusi un pārvērtusies. Dziesmu dienas 150. gadskārta izskanēja Jura Šēnberga projektētajā jaunajā dabas koncertzālē, pulcējot 2000 dziedātāju, kā arī tautasdeju kolektīvus un pūtēju orķestrus. Dažādās vietās Latvijā jau pierasts redzēt skaistas pastaigu promenādes un sakārtotu dabas ainavu. Visbiežāk tas darīts par Eiropas Savienības piešķirtajiem līdzekļiem. Jauno dabas koncertzāli Kocēnu novada dome izveidojusi par savu naudu, ieguldot 250 000 eiro. Daļa naudas iegūta, vācu investoriem izdevīgi iznomājot kūdras purvus. Jaunā dabas koncertzāle ir daudzfunkcionāla: ir arī deju grīda un paaugstinājums, uz kura var spēlēt dažādas mūzikas grupas. Kora tribīnes citos pasākumos var izmantot arī kā amfiteātri skatītājiem. Tieši kora estrādē aug vairāki īsti, dzīvi koki. Tie nav nocirsti, bet saglabāti kā dabas balss līdzās dziedātājiem. Estrādes teritorijā lieliski iederas arī Ivara Mailīša pagājušajiem lielajiem Dziesmu svētkiem veidotā instalācija Sidraba birzs.
Koncertā kori beidzot dziedāja mūsu tautasdziesmas, neskatoties nošu grāmatiņās. Programmā bija nevis pirmatskaņojumi, bet tautasdziesmas mūsu kormūzikas klasiķu apdarēs, vedot līdz Jurjānu Andreja kantātei Tēvijai. Šie bija latviešu tautasdziesmas, nevis komponistu ambīciju vai jauno tehnoloģiju izrādīšanas svētki. Dalībniekiem nebija stundām jānīkst, gaidot savu kārtu Dziedāšanas svētku gājienā. Tas virzījās nevis pa galveno ielu, bet pa šauro Neikena taku bez digitālos ekrānos raidītiem apsveikumiem, cēlā nesteidzībā virzoties no svētbrīža vēsturiskajā Dikļu baznīcā uz jauno dabas koncertzāli zvanu ansambļa spēlēto melodiju un harmoniju pavadījumā, kas piešķīra gājienam neierastu, meditatīvu noskaņu.
Kā zināms, Dikļos reiz iesētā kopdziedāšanas sēkla deviņos gados izauga līdz Pirmajiem vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā 1873. gadā. Te vietā atgādināt leģendārā Dziesmu svētku goda virsdiriģenta, pedagoga un publicista Roberta Zuikas teikto: "Dziesmu svētki ir mūsu testaments, novēlējums neskaitāmās paaudzēs. Dziesmu spēks jānodod tālāk jaunatnei, jo vienīgi atdotais paliek. Dziesmu svētki nav tikai priecāšanās. Tie ir mūsu tautas bagātību novēlējums visaugstākajā līmenī, lai pastāvētu mūsu tauta, valoda un valsts. Lai mēs nepazaudētu sirdsapziņu un pašcieņu."