Ir labi, ja vienmēr ir ko teikt. Sevišķi jau tad, ja esi izpelnījies apzīmējumu "inteliģences pārstāvis" vai vēl pārliecinošāk – "viedokļa līderis". Tas ir diezgan drošs garants, ka izteiktais notikuma vērtējums izsauks plašāku reakciju un atbrīvos vēl daudzu sabiedrības locekļu viedokļus. Iespējams, izvērtīsies saturīga diskusija, taču var arī gadīties, ka svarīgāk izrādīsies piedalīties nekā uzvarēt, tas ir, par pašmērķi kļūs viedokļa paušana pati par sevi. Abi brāļi Lauvassirdis – internets un liberālisms – sniedz arvien plašākas iespējas ar vērienu izteikties ikvienam, kuram ir viedoklis. Jo visiem taču ir skaidrs, ka runāšanai ir tas īstais zelts mutē, bet klusēšana, piedodiet, nozīmē šauru redzesloku, vienaldzību, apātiju, muļķību un nezināšanu.
Angliski runājošajā vidē popularitāti sācis iemantot izteiciens Check your privilege! (Pārskati savas priekšrocības! – aut. tulk.), kas nozīmē – pārdomā, vai paustā viedokļa saturu neaptumšo privileģētās pozīcijas, kurās atrodies. Piemēram, ja esi bagāta kundze, tad nevari teikt, ka sociāli neaizsargāto grupu problēmas ir pārspīlētas, vai arī ja esi veiksmīgs vīrietis, nedrīksti smīkņāt par feminismu un tā tālāk. Lai gan joprojām nav īsti skaidrs, vai šī frāze drīzāk ir aicinājums uz diskusiju vai tieši otrādi – ass, bezierunu sarunas turpinājuma noliegums. Tomēr arī bez neskaitāmiem sociāliem pētījumiem, kas to tiektos apstiprināt, uzdrošinos apgalvot, ka pilnībā abstrahēties no savas personības un likteņa piespēlētās dzīves situācijas nav iespējams nekad. Ir, protams, uz empātiju spējīgāki indivīdi, un ir arī tādi, kuri pirms citu tiesāšanas skaidrāk apzinās savas ierobežotās pozīcijas, atrodoties konkrētajā ķermenī, tomēr visus saprast vienkārši nav iespējams. Sevišķi, ja barjeras kļūst vēl nepārvaramākas, jo rodas, saduroties pilnīgi atšķirīgai kolektīvajai pieredzei jeb kultūrām, piemēram, Rietumeiropai ar musulmaņiem. Pārskatīt savas priekšrocības pirms viedokļa paušanas nepārprotami vajadzētu, bet tieši tāpat būtu vēlams pārliecināties, vai prātu neaizmiglo arī nepieciešamība šīs privilēģijas sev iegūt.
Gan jau būsiet ievērojuši, ka ir arī tādi cilvēki, kuriem ir viedoklis pilnīgi par visu. Viņi labprāt vēlētos tikt uzskatīti par sabiedrības sirdsapziņu, vērīgo acuraugu, kam neviena netaisnība nemēdz paslīdēt garām. Diemžēl vērtīgie laika resursi nereti tiek ieguldīti visdažādāko viedokļu ražošanā, taču ietaupīti uz pieejamās informācijas analīzi un argumentu formulēšanu. Šie cilvēki pārsvarā kāri šķirsta ziņu virsrakstus un tvitera patīkami kompaktos ierakstus, meklējot, kur atkal kāda labvēlīga izejviela viedokļa – vēlams kategoriska – paušanai. Cerībā, ka intuitīvi izdosies puslīdz trāpīt lietas saknē, bet, ja tomēr ne, vismaz būt pietiekami provokatīvam un iedomātā naidnieka pozīcijas glūnīgi apdraudošam. Diskusija un nepieciešamība izteikt viedokli stimulē cilvēkus domāt, taču viedokļa paušana pati par sevi vēl nevar tikt uzskatīta par domāšanu. Tāpēc, pirms vispār izteikt viedokli, nenāktu par ļaunu vismaz pašam sev godīgi atbildēt par tā mērķi – produktīvas diskusijas rosināšana un patiesības noskaidrošana vai vienkārši pašapliecināšanās stimulēta vēlme vienmēr dzīvē ieņemt kādu atraktīvu pozīciju.