Nē, tik precīzi es tad vēl nepratu pajautāt. Jautāju par nacionālo komponenti viņu mākslā, lai gan domāju kaut ko tādu kā pirmīt. Un arī ne kaut kādu starptautisko panākumu sakarā, ar kuriem varētu sevi samērot, es to jautāju, un ne etnogrāfijas sakarā. Lūk, nepratu toreiz pajautāt; pats nesapratu, un viņi arī nesaprata. Nav nekā tāda, viņi teica. Vai arī: "Lūdzu, nevajag, par to nerunāsim," viņi teica, uz saviem starptautiskajiem panākumiem gaidīdami, lai mums par viņiem un viņiem par mums tad būtu prieks kā par mūsējiem, kā par sportistiem un kā par operdziedātājiem.
Taču paklausījos vienvakar atkal Ešenvaldu valstskora izpildījumā un gan jautājumu noformulēju, gan laikam arī atbildi. Ir, man liekas, tāda lieta uz pasaules, ko tikai latvieši var izdarīt. Ešenvaldu, kā zināms, izpilda visā pasaulē. Viņam liela daļa gabalu ir universāli garīgi, ar latīņu tekstiem, ja korim, un tamlīdzīgi. Augstas klases profesionāļi var paņemt un nointerpretēt tā, ka jāraud, cik universāli un vispārcilvēciski tas skan. Runā, ka pasaules labākie kori arī ir mūsējie, bet nekas cits īsti nav dzirdēts, tāpēc tā šķiet. Un tad viņi ņem Taveneru, valstskoris ņem, vai kā Andris Nelsons ņem Čaikovski, un ar to valstskoris varbūt ir pasaules čempions Tavenerā un Nelsons ir pasaules čempions Čaikovskī. Taču bija citi, un nāks vēl citi un atcels manu jautājumu. Vēl Ešenvaldam ir Aizej, lietiņ un dažas tauteņu apdares, un Tāls ceļš, un tajā visā ir kaut kas, ko nevarēs izdarīt tie, kas te nav uzauguši. Ne jau tādā veidā, ka te visi visus pazīst un Māris Sirmais var piezvanīt Ērikam un precizēt to, kas nav notīs ierakstīts, vai vispār vēl kaut ko abi kopā pielabot.
Nē, te, Latvijā, būs tādi, kas izpildīs Ešenvaldu, kad viņam vairs nevarēs pajautāt. Būs tādi. Viņi tāpat zinās, jo būs izauguši no tā paša substrāta, no kura Ešenvalds darina.
Var arī otrādi, un arī tas būs veiksmes stāsts. Mani kā tēls, piemēram, ir apsēduši viltoti Barselonas krēsli. Es sev tādus gribētu, viltotus, un tad visiem teiktu, ka tie tiešām ir viltoti. Taču tādas lietas laikam nevilto, jo tie, kuri tos patiešām grib, var atļauties īstus, bet tie, kuri nevar, tādus nemaz negrib. Vispār varētu visu Fārnvērtu māju noviltot. Ir mīts, ka tajā nav iespējams dzīvot, bet es varētu. Viltotā. Iedomājieties, visa pasaule uzreiz runātu par Latviju kā vietu, kurā atrodas viltota Fārnvērtu māja. Tas vēl vairāk celtu gan oriģināla, gan Latvijas vērtību. Ir gan viens noteikums: nedrīkstēs noliegt, ka tas ir viltojums, un nedrīkstēs teikt, ka tas ir kaut kas mūsu pašu, kā skābi kāposti un šlāgeraptauja. Būs lepni jāsaka: jā, tas ir viltojums, bet mēs to izdarījām.
Un tie arhitekti arī. Viņi liedzās, viņiem gribas būt slaveniem, daži pat prot visus tos universālos trendus likt lietā, bet tik un tā dara to kaut kā specifiski vietēji. Tas ir tik mīļi! Tas ir tik mīļi, ka varbūt pat jāsargā.