Lai gan kanāla National Geographics pētījums liecina, ka reālai pastarās dienas iespējamībai jau šī gada 21. decembrī tic tikai divi procenti Latvijas iedzīvotāju, ažiotāža ap šo notikumu ir lielāka, nekā gaidot visus iepriekšējos pasaules galus.
Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA), kas vēl visai nesen prognozēja, ka 2013. gadā saulīte modīsies no miega un uzbruks visām zemes tehnoloģijām, laikus publicējusi oficiālu mierinājumu – nekāda gala nebūs. Tikmēr visi Latvijas zinātnieki, kuri vien maģiskajā 12.12.12. nebija aizņemti ar kāzām, devās uz konferenci, lai tikpat vienbalsīgi secinātu, ka planētas beigas nav realitāte, bet gan mīts. Tad kāpēc šis tūkstošiem gadu senās civilizācijas kalendārs tomēr turpina satraukt?
Skaidrs, ka daudziem ir izdevīga ikviena mazākā iespēja radīt vispārēju satraukumu, lai izmantotu to savā labā. Žurnālisti veido rakstus, zinātnieki var parādīties televīzijā, uzņēmēji tirgot pasaules gala komplektus un sērkociņus, apdrošinātāji pārdot jaunas polises, savukārt krāpnieki – pierunāt atdot turpmāk nevajadzīgās naudas banknotes. Kaut kā esmu pieņēmusi, ka valsts bankrots vēl nenozīmē, ka tā neturpina eksistēt pasaules kartē, tomēr saprast, kā var fiziski sagatavoties galam, īsti nespēju.
Daļa uzskata, ka pārmaiņas notiks "garīgā līmenī", jo noslēdzies viens cikls, un tagad būsim spiesti vai pateicīgi par iespēju dzīvot citādi. Arī starp tiem, kas netic nevienai no pieminētajām maiju kalendāra beigu interpretācijām, ir tādi, kuri šo dienu gaida ar interesi. Tomēr tuvojas Ziemassvētki, kolektīvā ticība brīnumam pieaug, un ja nu pēkšņi šajā dienā notiek kaut kas īpašs? Pat ja nenotiek, aizraujoši jau tomēr, kā tāds pasaules gals varētu izskatīties un sazin kā uzvedīsies apkārtējie.
Taču nav arī skaidrs, kāpēc vispār uzskatām, ka maijiem bija pienākums savu ārkārtīgi sarežģīto laika skaitīšanas sistēmu sazīmēt miljardiem gadu uz priekšu. Kā teica kāds mans pasniedzējs: "Vai tad viņiem nebija nekā labāka, ko darīt, kā tikai rakstīt kalendāru?"
Arī mēs varam atrast kādas svarīgākas lietas, ar ko nodarboties: kāds sameklēt vēl trūkstošās dāvanas, cits tikt galā ar visu to, kas, šī gada galam tuvojoties, ir sakrājies. Un nevis atviegloti nospiest galam "atlikt", lai saldi snaustu tālāk. Tāpēc priecīgus Ziemassvētkus, un novēlu mums visiem tomēr piedzīvot arī nākamo KDi izdevumu. Varbūt jau citā garīgajā līmenī.