Nacionālās piederības apziņas pildīts, reizēm esmu iztēlojies sevi ar kādu varenu, latvisku tetovējumu. Krievi uz krūtīm liek pareizticīgo kupolus, īri – ķeltu rakstus, meksikāņi – ērgli ar čūsku, par japāņiem, kuru tetovēšanās tradīcija ir dažus tūkstošus gadu veca, nemaz nerunāsim. Kādi motīvi piestāvētu latvieša miesai?
Sākumā apsvēru domu likt uz muguras Latvijas ģerboni, taču tāds īsti latvisks tas nekad nav šķitis. Sarkans lauva mūsu mežos nav dzīvojis, savukārt sudraba grifs ir radība, kas atrodama vēl uz simt citu teritoriju ģerboņiem. Kad šī ideja sava svešādā dizaina dēļ atkrita, iztēlojos sevi, klātu ar latvju rakstiem. Rūtiņu stilā mūsu senči ir izveidojuši neaptverami daudz skaistu musturu, runā, ka, rūpīgāk ieskatoties, Lielvārdes jostā esot nolasāms šis tas par slepenajām brālībām, kas spēj grozīt likteni ar gaismas skaņām. Latvisko rakstu kodi un simboli varētu būt lielisks pamats tetovējumam, un ne man vienīgajam šie motīvi silda sirdi.
Pirms kāda laika latvju raksti parādījās reklāmistu redzeslokā, un sekojošais rakstiņu izvirdums ir bijis tāds, ka nupat tie ir sadrukāti visur – no plastikāta iepakojuma maizei un desu plēvēm līdz politisko partiju logotipiem. Nesen nopirku rozīnes Sultana ar izcelsmes valsti Afganistāna. Manā iztēlē uz šāda produkta varētu būt attēlots kāds talibs – gumijas čībās ar plinti pār plecu – novācam vīnogu ražu, bet nē – afgāņu produkts ir fasēts ar latvju svētajām zīmēm priekšā un pakaļā. Kopā ar atmodas auseklīti arī rakstiem kādu laiku ir jāatpūšas.
Par laimi, ornamentu dažādība ir liela un dažus uz tūristu pievilkšanas brošūrām nekad neliks. Piemēram, es zinu vismaz četrus cilvēkus, kuri uztetovējuši mūsu spēka zīmi – ugunskrustu. Jānim ir trekns kāškrusts uz pleca, Elīnai tāds maigs un ornamentāls uz apakšdelma, Edgaram arī turpat – kur pulksteņa siksniņai sprādze –, Valdim – uz krūtīm, ar centru saules pinuma vietā. Arī manā lauku mājā stāv ulmaņlaiku dvielītis ar izšūtiem zarainiem ugunskrustiem stūros. Domās tos joprojām izkārtoju uz visām iespējamām ķermeņa daļām, vienīgi jārēķinās, ka publiskās ārvalstu peldvietās var nākties tos aizlīmēt ar plāksteriem.
Vēl viens patriotisks motīvs, kas varētu uz mūžu rotāt ķermeni, ir valsts himnas teksts. Ja tam piemeklētu atbilstošu šriftu, jebkurā publiskā himnas atskaņošanas vietā varētu raut kreklu vaļā un skaļi nodziedāt tekstu no savām krūtīm. Tomēr es negribētu dedzināt sevī tās dīvainās rindas ar lūgumu Dievam, kuram vajadzētu laist mani tur laimē diet.
Es noteikti izvēlētos katalāņu ceļu, kuri jau ir pieņēmuši Mārtiņa Brauna komponēto dziesmu Saule, Pērkons, Daugava savai himnai. Es spēju iztēloties šos simtgadīgos Raiņa vārdus uz savas miesas:
Saule mūsu māte,
Daugav’ sāpju aukle,
Pērkons velna spērējs,
Tas mūsu tēvs.