Šķiet, saprotu arī mediju vides loģiku – kopumā diezgan vienveidīgo ziņu plūsmā emocionāli ietonētam saturam ir lielākas iespējas tikt pamanītam, un dažos žanros emocionāls vēstījums ir obligāts mākslinieciskās kvalitātes rādītājs. Saprotams, tikai komplektā ar kvalitatīvu un profesionāli noformētu saturu.
Taču mana solidaritāte sašķobās klajas sensācijas gadījumos, kas provocē masveidīgas reakcijas. Tad savu emocionalitāti vērtēju un kontrolēju visvairāk. Piemēram, pieradums, regularitāte un lielais neredzamais ikdienas darbs man ļauj nošķirt aizkustinājumu, ko rada kolektīva muzicēšana Dziesmu svētkos, un nesimpātiskās nacionālistiskās konotācijas, ko šie svētki tradicionāli uzjundī. Gadījumos, kad masas vai kāds politiķis to vārdā deklarē, ka "mēs visi tagad jūtamies vienādi", es visdrīzāk būšu izgājis kaut kur savās darīšanās, pat ja justos līdzīgi. Iespējams, tādā veidā esmu sev laupījis vienu otru kolektīva prieka brīdi un nevajadzīgi sarežģījis savu situāciju grūtos brīžos, izvairoties no palīdzības un apelēšanas pie kolektīva atbalsta, taču iespēja saglabāt skaidru prātu abos gadījumos vienmēr ir izrādījusies vērtīgāka.
Tāpēc, valdot emocijas, jau kādu laiku norobežojos, lai tiktu skaidrībā, vai tas, kā sabiedrība reaģē uz pēdējā laika notikumiem un ziņām, ir masu psihoze vai arī psihotisks esmu es pats, pieļaudams šādu varbūtību. Sekojot dažādām norādēm literatūrā, vislielāko mierinājumu guvu, no jauna sev atklājot Kristofera Hičensa argumentēšanas mākslu. Lai gan šobrīd viņu galvenokārt atceras kā karojošu antiteistu, reliģiju postošās ietekmes apkarotāju, Hičensa centrālais arguments gan šajā cīņā, gan apsūdzībās, ko viņš adresēja vispārpieņemti cienījamiem politiķiem, gan analizējot patiešām biedējošo psihozi, kas bija pārņēmusi pasauli pēc princeses Diānas nāves, ir totalitārisma tendences, kas novērojamas visos šajos gadījumos. Masu sērotāji briti bijuši gatavi nolinčot katru, kura rīcība atšķīrās no kolektīvajā histērijā balstītā uzvedības parauga. Vairāki pētnieki atzīst – un tas tiek pieminēts arī nesen LTV atkārtoti demonstrētajā Stīvena Frīrsa filmā Karaliene –, ka tajās sēru dienās britu monarhija bijusi vistuvāk savām beigām, to no demontāžas paglābusi ļaušanās pūļa spiedienam. Taču, nebūdams nedz monarhijas piekritējs, nedz elitists, Hičenss asi nosodīja arī šādu populismu, voluntāro "tautas gribu" un totalitārismu, ko tā ģenerē pat bez varas "no augšas".
Arī šobrīd emociju paturēšana pie sevis šķiet vienīgā pareizā rīcība, bet apelēšana pie kolektīvā noskaņojuma vai populistiska manipulēšana ar to, viss viens – "mūsu" interesēs vai "to citu" –, ir ļaunums. Informācijas karā, lai kurš to būtu sācis, fronte neiet starp "mūsējiem" un "viņējiem", bet starp domājošo mani un tiem, kas grib, lai viss tāpat būtu skaidrs.