Pauls ar šprotēm

http://issuu.com/umea2014/docs/2014_programbok_eng_lr vai http://riga2014.org/lat/notikumu_kalendars/ un tomēr gaismas gadi....

ūmeo budžets?

labs komentārs. Laikam jau tas būtu neapdomīgi, varētu kaitēt viesnīcu biznesam:)

jau Čivle apgalvo, ka viss ir tīrs un klārs, un par jebkādiem otkatiem, kukuļošanu un cita veida izsaimniekošanām viņa nekad neko nav ne redzējusi, ne dzirdējusi pa visu to laiku, ko viņa ir nostrādājusi vai nu pašā Rīgas dome, vai ar to saistītās struktūrās (Skat. Suņu būda vs Rīga 2014).

Mēs esam grāmatvežu valsts. Tā ir radošākā no profesijām. Dresēti dubultās grāmatvedības skolās, spēj no sevis pat trubu mākslu, operperformances, centrāltirgus ākstību un paulu par šproti izskaitļot. Nē mums nav sūdīgi mākslinieki, mums ir brīnumaini "radoši" grāmatveži.

Te no manis pavisam neliels muzikāls revanšs: http://www.youtube.com/watch?v=XAzX0ma2Qgg

Protams, ka viss ir sarezģītāk, tači reizē ir ļoti vienkārši. Pat ļoti vienkārši. Sarežģītāk tāpēc, ka pasaule ir daudzšķautņaina, savukārt, ar vārdiem var aprakstīt labi ja vienu šķautni. Un ļoti lielākā daļa no tiem, kas cīnās pret pedofīliju, nudien necīnās ar pedofīlu sevī, bet iestājas PAR bērnu tiesībām nebūt seksuāli izmantotiem. Attiecībā par šo: "Man ir draugs - īsts eņģelis un es pati par sevi brīnos,ka manī uzradās drosme satikties un kļūt par draudzeni un mīļāko tādam" - Tu jau pati atbildi, ka, reku, viss ir Tevī pašā, jo " ...uzradās drosme". Un, acīmredzot, Tu to "esi pelnījusi" - esi kaut kam tādam gatava. Tu esi noķēruši šo mirkli, ka vismaz šajā aspektā "dzīve notiek priekš manis" un baudi to. Nākošais solis - vai Tu mācēsi neturēt šo stāvokli ciet, respektīvi, ļaut šīm attiecībām sēdēt kā taurenim Tavā atvērtajā plaukstā? Jo kolīdz gribēsi saturēt, sakļausi plaukstu un - taurenis būs beigts! Tas ir viens no lielākajiem paradoksiem - mums patiesi pieder tikai tas, ko esam gatavi arī palaist (vēl citiem vārdiem - mums nepieder pilnīgi nekas un "svetīti garā nabagie (tie, kas saprot, ka viņiem nekas nepieder - jokalemene), tiem pieder debesu valstība"). Tajā pašā laikā apkārt ir kaudzēm seksuāli nogribējušos sieviešu, kas dabisko lietu plūsmu ir iežņaugušas kostīmu zolīdumā vai prāta aizspriedumos "tā nav pieņemts", "ko nu es", utt, neapzināti kļuvušas par azbesta vecenēm stervām un tādas arī piedalās sabiedriskās dzīves veidošanā. Taču tāda ir viņu izvēle. Diemžēl arī viņas veido sabiedrības kolektīvo apziņu

nē, jokalemene. Ja viss būtu tik vienkārši,kā tu stāsti. Vai tie,kas protestē pret pedofīliem, protestē pret pedofīlu sevī? Es nemūžam necērēju,ka man kāds pateiks tādus komplimentus,kā esmu dzirdējusi, ka es nonākšu tādās vietās, kur esmu bijusi, satikšu tik izcilus cilvēkus, cik esmu satikusi - un tas viss par spīti tam un par spīti tavai versijai ,ka es kopš sevi atceros esmu vērsusies pret to,kas manā izpratnē ir bijis netaisnīgs un negodīgs. Es piekrītu tam,ka mēs lielā mērā nosakām savu dzīvi, bet ne tā, ne tik vienkārši,kā to tu raksti. Sokrāts saka - izzini sevi. Jo mēs pat nezinam kādi labā un ļaunā dziļumi mūsos mīt. Man ir draugs - īsts eņģelis un es pati par sevi brīnos,ka manī uzradās drosme satikties un kļūt par draudzeni un mīļāko tādam. Vai kā Māra Zālīte stāsta,ka viņa uzzinājusi no A.Šablovska, ka viņas dzimta daudzās paaudzēs bijuši vagari. Un tad palasi Zālītes adresātus savai tautai - es tur skaidri redzu pātagu, vagara pātagas cirtienus. Bet ne jau tāpēc,ka es arī vagars. Mana dzimta pavisam noteikti neviens nav bijis ne vagars ne aristokrāts. Nē, viss ir sarežģītāk, kā tu raksti,jokalemene.

Tajā brīdī, kad meklējošais skatiens pavēršas iekšup, notiek milzīga pārvērtība - neskatoties uz reizēm nepatīkamajām peripetijām, dzīve notiek nevis AR MANI, bet gan PRIEKŠ MANIS. Lai es iemācītos būt PAR saviem ķiršu kociņiem, lai atpazītu un pieņemtu savus krupīšus un, galu galā, lai svinētu šo brīnumu, šo man pasniegto beznosacījumu dāvanu, ko sauc par dzīvi. Un te jau uzsākas gluži citādas kvalitātes ceļš ...

Nobeiguma vietā šķietami naivi un utopiski, tomēr paša pieredzē un sapratnē balstīti spriedelējumi. Cilvēka ārējā pasaule ir spogulis ieksējajai. Tā disharmonija, ko redzam apkārt, ir atspulgs cilvēku iekšējai disharmonijai. Tā alkatība, ko redzam apkārt, ir atspulgs cilvēku iekšējai alkatībai. Tā netaisnība, ko redzam apkārt, ir atspulgs cilvēku iekšējai spējai būt netaisniem, spēt zagt un nodot. Tas ir tā, un nevis otrādi. Protams, ārējā pasaule izveido attiecīgu kolektīvo apziņu, kura ir tendēta cilvēku tajā "ievilkt", taču arī tad - cilvēka iekšējā varā ir atsaukties šai vilkmei, vai pasūtīt to vienu māju tālāk. Citiem vārdiem sakot - indivīda apziņa pilnā mērā nosaka dzīves apstākļus, ar ko viņš dzīvē saskarsies.Ja iekšā mīt bailes, noteikti radīsies situācija, ko bailes "pievilks". Ja apziņā dzīvo pārticība, tā būs arī dzīvē. Iekšā mītošais kauns veidos situācijas, lai vajadzētu kaunēties. Iekšējā vainas sajūta veidos situācijas, lai vajadzētu justies vainīgam. Utt. Un tur nav nekādas mistikas, tā ir elementāra fizika, kur līdzīgais rezonē ar līdzīgo. Tādējādi cilvēks pats ir atbildīgs par savu dzīvi. Pieņemsim, ka kādam cilvēkam ir ābeļu dārzs. Taču vienā brīdī šim cilvēkam sagribas uzēst ķiršus. Cilvēks var būt nikns PRET savām ābelēm, lamāt tās par to, ka nedod ķiršus. Pat spārdīt ābeles ar kājām. Un? Vai vienkāršāk nav saprast, ka ābeles nav spējīgas dod ķiršus? Tad, esot PAR ķiršiem, sākt stādīt un kopt ķiršu kociņus. Jā, iespējams, kādas no ābelēm aizēnos ķiršu kociņus un tās vajadzēs apgriezt vai pat nozāģēt, taču arī šajā gadījumā tas tiek darīt ar mieru un pārliecību PAR ķiršu kociņiem. Ar to vēlos pateikt, ka ir jākopj iekšējā pasaule. Ir jāierauga un jāieskatās acīs visām vardēm un krupīšiem, kas mīt katrā no mums. Ir "jānobučo" viņi! Parasti šie krupīši ir tie paši, kas tik ļoti kaitina citos, tikai drusku citādi "saģērbti, lai nebūtu tik viegli atpazīstami. "Nav laika", "nav pacietības" ir tikai atrunas. Var turpināt lamāt ābeles un sacīt, ka viss ir slikti, jo, redz, ķiršu nav, bet viņi jau tāpēc neradīsies! Apstākļi, kādos mēs esam iemesti, ir ideāli, lai sāktu ieraudzīt, ka mīlestība, laime, harmonija, bagātība vispirms ir rodama sevī iekšā. Un tikai tad tā var izplatīties ārējā pasaulē.

Skaisle, nu atslēdzies reiz no tās pasaules soģes sindroma....kaut tikai pa brīvdienām... Visi nu brūk virsū nabaga Demakovai.Bet es viņu atceros kā vienu no tolaik retajām labas vācu valodas pratējām, kas stāstīja vāciešiem par Latvijas mākslu. Iespējams, ka man daudz kas ir paslīdejis garām, pat nevaru atcerēties , kad viņa iesaistījas politikā....tagad kļuvusi , kā Tu saki, par trekno gadu simbolu.... Tomēr neceļas roka lai mestu akmeni uz viņu. Par miljonārieni. Ko te piebilst....tā jau krievu nopirktā Jūrmala... Labāk par priecīgo, kā vēlejies. Kanāla "Arte" jau stundu brīnišķiga dokumentāla filma par mūsu "mazajiem brāļiem."savvaļas dzīvniekiem,viņu mīlas prieki, mazuļi - cilvēkam tik tuvās izpausmes..Teksts gan tikai francu valodā, bet...viss saprotams bez teksta....Pavisam kas cits nekā KD literatūras sadaļā murgojums par "Kaijiņu"....

zini,ja uzsvaru likt uz vīriešiem,kā saka - tik uzsšesties kādam uz pleciem , vai naudas maka - tur nu nav jābrauc uz ārzemēm, to lietu nokārtot tepat Rīgā ir visplašākās iespējas. Saproti. Izlasi,ko cilvēki raksta par H.Demakovu. It kā taču labu darbu izdarīja - panāca,ka pešķīra naudu bibliotēkai. Bet - vienlaicīgi viņa ir simbols korupcijais,izšķērdībaim visatļautībai un man jau šķiet,ka vinas dzīves laikā viņai to tauta nepiedos. Tas ir tas par ko aizsākās šī diskusija - ka Rīga 2014 kārtējo reizi ir parādījusi to,ko protam izcili - kampt, grābt, izsaimniekot, izšķērdēt un palikt nesodītam. Tikko lasu - kārtējā miljonārene dabūjusi trūcīgā statusu. Tāpat kā Kargins un Krasovickis. Jo - trūcīgajiem tiesas izdevumus apmaksā valsts. Kāpēc viņiem maksāt kaut 50 ls tiesu nodevas,ja no šīs muļķa valsts vajag tikai nekautrēties ņemt. Un atgādinu - tiesu lietas līdz kliņķim, līdz dibenam noveduši īstenie latvieši,patrioti. Labi, bet tagad gan - lai sākas priecīgā daļa.

Skaisle, Nu tad laimīgu Zirga gadu, kurš atnācis īsti latviskā gaisotnē - ar sniegputeni, ar apsnigušiem laukiem( paldies Dievam, ziemāji būs daudzmaz saglābti). Vai tad Tev ari nav sirdī kaut vai neliela gaišuma atblāzma, cik nu pilsētas apstākļos tas var būt, bet .... Tavā komentārā jau kuro reizi ...viss ir tik slikti. Nu nav tā.Kā tev šķiet, ja krievu laikos būtu tikpat viegli izbraukt uz ārzemēm, vai tad nenotiktu tas pats, kas tagad..Toreiz , kad atļāva jūdu emigrāciju uz dzimteni, kas darījās ....Latvietes precējas ar jūdiem.Un pēc tam parasti "iestrēga" kaut kur Rietumeiropā lai tiktu tālāk uz Ameriku un Kanādu.No mana kursa 2 meičas tā arī izdarīja...Šķiet ir apmierinātas...lai gan uz katriem Dziesmu svētkiem ir klāt kā naglas ar saviem ivritā un anglu val.runājošajiem bērniem.... Tā tas ir bijis visos laikos, ka daļa tautas meklē jaunus,kā tagad mēdz teikt, izaicinājumus....Un jo vienkāršāk to izdarīt, jo vairāk cilvēku izvēlas pēc principa....ja ne labāk, tad vismaz savādāk.Jo ne briti ne vācieši tur vis nesagaida ar medusmaizi.... Mana māsīca jau n - tos gadus dzīvo un strādā Vācijā, izmēginājusi laimi kopdzīvē ar pārvācojušos turku....Pietika ar pusgadu...Tagad kuļās viena pati un krāj naudiņu atpakaļceļam un "jaunas" dzīves atsākšanai Latvijā. Otrs piemērs, pazinas meita izgāja pie vīra(vācieša), pašiem sava maza firmiņa un ir ļoti laimīga....Taču viņa ir ļoti izskatīga un...tikai 28 gadi. Kuru no šiem piemēriem Tu ceri pielāgot sev? Jebkurā gadījumā pamatīgas vācu valodas zināšanas nenāks par sliktu.Gētes kursi ir uz augsta līmeņa, vismaz tā bija pirms padsmit gadiem, kad tur pirms studijām Vācijā,papildinājas viens no maniem bērniem. Lai Tevi pavada veiksme jaunus apvāršņus sasniedzot!

Sveiks, veci. Par topiņiem nav runa,šķiet tā nu būtu lieta,kur mēs bez vārdiem saprastos. Bet visādi citādi gan nē. Lūk, man ir paziņa. Tagad viņai jau kaut kur pāri 40, bet pirms gadiem 6 viņai nomira vīrs. Viņa palika viena ar 3 bērniem. Vecākais jau studēja, jaunākais - pamatskolā. Viņa izpārdeva visus īpašumus, lai bērni varētu mācīties. Naudas tik un tā nepietika, sāka braukāt strādāt uz ārzemēm, jo Latvijā algu lielāku par 200-300 eur viņai neviens mazpilsētā nepiedāvāja. Tagad jau viņa reizi gadā atbrauc uz Latviju. Vecākais izstudēja par arhitektu. Viņš nevar dabūt darbu profesijā Rīgā. Tikai uz pusslodzi par apmēram 300 eur. Lai savienotu pusslodzes - tādu darbu viņš nevar atrast, tagad ir aizbraucis uz ārzmēm pelnīt naudu, lai atgriežoties Rīgā varētu strādāt savā profesijā. Vidējais dēls pameta studijas, vairākkārt, kā saka nevarēja sevi atrast. Toties satika meiteni. Sāka dzīvot kopā. Viņš strādāja lielveikalā par krāvēju, viņa par pārdevēju. Pa abiem nepietika dzīvokļa īrei Rīgā, iztikai un izglītības turpināšanai un izkladēm .Tas puisis tagad strādājot Anglijā atkritumu šķirošanā,kur meitene- nezinu. Jaunākais dēls it kā dzīvo pie omes,bet īstenībā jau 18 gadu vecumā ir uzsācis patstāvīgu, tai skaitā ģimenes dzīvi viens pats vecāku dzīvoklī, jo visi tuvākie ģim. locekļi ir prom ārzemēs. Es tagad eju Gētes inst. kursos , jo gribu sev sertfikātu ar augst. līmeni, lai vieglāk darbu vācu zemēs atrast. Starpbrīdī pasniedzēja mums jautā - kāda katram argumentācija kāpēc mācās valodu. 90% teica - braucu dzīvot un strādāt uz Vāciju. Tas ko sola valdība - gadu gadiem, tas,kas notiek īstenībā - tas ir noziegums pret latviešu tautu,ko īsteno pati tauta. Tā ir pašiznīcināšanās. Man mamma dzīvo mazpilsētā, kur mums ir pilns ar radiem, draugiem , paziņām. Tie,kas ir iekārtojušies kā tu saki, veci - tie ir šausmīgākajā mazākumā. Cilvēki Latvijā ir izmisumā. Bet ko lai dara - tas ir tūkstošgadīgu vecs teiciens - paēdušais izsalkušo nesaprot. Lūk, un tagad varam bučoties, cik uziet. Kamēr tas vēl pa brīvu, kamēr pašas zobi mutē un svaiga elpa. Pēc tam - es gribētu kaut kur uz kādu tālu jūru aizbraukt - kur ir silts , kur nav jāmaksā par apkuri un kur tu vari soli pa solītim atgriezties savas esības fiziskajā pirmsākumā - okeānā un tā izgaist no šīs pasaules. Bet kā saka - ne man par to izlemt. Kā būs tā - dzīvošu. Lūk.

Ak, Skaisle nu kam no manis teiktā Tu atkal nevari piekrist? Vai tam, ka Tu....bez topiņa? Nu, come on....joki paliek joki....bet ...mani pārsteidz, ka Tu vari (atvaino) ķēzīt laiku skatoties "Gredzenu pavēlnieku"...Un Tavs draugs....saki, cik viņam gadu? Ir taču daudz daudz vērtīgu filmu, ka mūžs par īsu, lai visu to noskatītos pat ja visu dienu sēdētu kinītī vai pie TV... Jā, mans meituks ,vēl būdama pusaudzītes gados , skatījās "Neverending story" nu vismaz padsmit reižu... Pasaku pasaule! Tāpēc jau mēs bieži sakām - nestāsti pasaciņas. Par Amebas 6 bērniem... Visu cieņu! Bet...akmens viņas lauciņā.Kāpēc nav izaudzinājusi par Latvijas patriotiem? Man bērnu uz pusi mazāk, taču ikviens no viņiem ,kaut papildinājies zinībās ārzemēs, ir atradis vietu sev šeit, mūsu vienīgajā dzimtenē....Nu jau izlidojumu sāk mazbērniņi.... Mūspusē daudz ģimeņu, kas nebūt nav ierindojamas biezā galā, taču nedomā pamest dzimteni.... Un par to es noņemu cepuri viņu priekšā....

Jokalemene, man patīk Tavs domu gājiens....Skaisle bez topiņa.....uh!

Nē, Lauku veci, topā kā dāma ir tikai Skaisle! Kaut gan Skaisle arī bez topiņa varētu būt tīri tā neko ... Večiem, Tu jau zini - krekls, džemperis vai golij torss ...

Labadiena visiem, redzu, ka darbojoties savā druvā, esmu palaidis garām rīta puses visnotaļ saturīgās diskusijas...Skaisle un Jokalemene atkal topā.... Par krupīti, nē, šoreiz par vardīti, bet tā nenopietni. Princis apprecēja princesi, nobučoja un ...šī ņem un pārvēršas par vardi.... Ko mums būs no tā mācīties?

Ehh, ne es mācītājs, ne man kancele! Un kā teiktu zvirbulēns, "un labi, ka tā!" Lai Tev bučīga un visādi forši reibinoša nedēļās nogale!

Jokalemene, Tu kā mācītājs no kanceles. Teorētiski jā, piekrītu. Bet praktiski. Es tā nearu, ne man pacietība, ne laiks. Nu gan jau nāks vecums un citādi nevarēs, bet nu ... laba atbilde, bet tāda - ideāla. Amēba. No vienas puses tev ir jābūt laimīgai par 6 bērniem, bet no otras puses, ja ir jāpārdzīvo par 6 nevis vienu vai diviem bērniem - tad Tev jābūt 6 x stiprākai. Jā. Nu ko tur teikt.

filozofiski ir tā nabadzību apspriest, bet tik nenormāli daudziem mūsu zemes strādājošajiem cilvēkiem "ar algu pietiek nedēļai" * ir realitāte. Sūds ar bagātību, bet "jej bogu" tā nevar ilgi dzīvot. * pēc īres un komunālajiem maksājumiem

Protams, tā plaisa pastāv, bet svarīgi ko uzskata par bagātību, resp. uzkrāšanas vērtu. Bieži vien, tie, kas sevi domā bagātus esam, patiesībā ir galīgi nabagi.

Pirmā lieta - noteikti IR jārīkojas, lūgšanas vien ir remdenība, reizēm arī bēgšana un darbošanās simulācija. Cits jautājums, ka rīcībai ir jābūt iekšēja miera un pārliecības apdvestai, jo tikai tādējādi Dievs ir ar tevi. Vēl, cik esmu pārliecinājies, daudz efektīvāk, radošāk (Dievam tīkamāk?) ir darboties PAR kaut ko un nevis pret kaut ko. Var cīnīties pret krupīti par to, ka šamais nav princis, tomēr efektīvāk ir attīstīt un būt PAR prinča kvalitātēm (reiz jau Tev rakstīju - Tava eseja PAR Kļavi būtu kudīīī efektīvāka nekā Tavi teksti PRET Eipuru, ka šamējs Kļavī nav atradis (gribējis atrast?) to, kas tur ir. Ar savu eseju PAR Tu to parādītu gan Eipuram, gan, galvenais, visiem laikabiedriem). Tas nabaga krupītis - nu, nav viņš spējīgs aizvilkt līdz princim! Turklāt rīcība PRET ne reti ir emocionāla, stihiska reakcija, kurā nav ne vēsts no iekšējā miera un pārliecības (skat pirmo rinkopu). Par plaisu starp bagātajiem un nabagajiem - mēs nekad nezinām visu stāstu. Mēs nezinām, kas ir pamatā tam, ka konkrētais nabags ir nabags. Varbūt viņš iepriekšējā dzīvē, būdams bagāts, ir ņirgājies par nabagajiem? Un bagātie - vai viņi tāpēc ir laimīgi? Jau vienā komentārā pie šī raksta minēju Šveices miljardierus, kuriem iestājās obloms. Pavēro, pasaulē ir čupiem jaunu, bagātu slavenību, kas ir nodzērušās un nonarkojušās - var padomāt, no kā viņas bēg? Nez, vai tad no laimes? Labi, ņemam tepat Latvijā - vai tie, kas dzīvo paslēpušies aiz augstiem mūriem un dodas čurāt apsardzes pavadībā - domā, viņi ir laimīgi? Protams, jādarbojas PAR to, lai šī plaisa kļūtu mazāka (lielā tā ir viena no lietām, ar ko ikdienā nodarbojos!), par to nav jautājumu.

Skaisle, nu beidz man pūderēt smadzenes ar savu ideoloģiju.Šis termins man riebjas jau no sovjetu laikiem. Par "Dižo skaistumu" nevaru spriest, jo neesmu redzējis.Tad, kad esmu Rīgā , laika nepietiek , lai ietu uz kino.Dzīve daudz aizraujošaka par kino. Par Fornarīnu. Manuprāt Fornarīnai piemīt pārlaicīgs skaistums, jo citādi jau viņa nebūtu varējusi kļūt par Rafaēla mūzu. OK, ej pucēties un aida uz slēpēm.Es jau esmu izprovējis "jauno" sniegu.

Kā ir veci - lieta vienkārša- tu esi ideoloģiski absolūti dezorientēts cilvēks. Tas ir skumji. Bet - es centos,ja tu tik ilgi spītējies un turies pretī,tad pats vainīgs. Galu galā, galma dzejnieki,režisori utt. būs vienmēr, nabadzība un bagātība arī, skaistais un neglītais arī. Mūsu dzīve - tā vien mirklis mūžībā,ko katrs no šejienes uz turieni paņemsim līdzi,tas tomēr katra paša ziņā. Starp citu, vakar spriedām nevis par teātri , bet par filmu. Par Dižo Skaistumu. Tur ir tāda epizode - Džeppes paziņa,jauns un glīts, bet klibs vīrietis, ir Romas skaistāko namu atslēgu turētājs, un kādā naktī pēc tusiņa Džepem un viņa ļoti skaistajai pavadonei tiek izrādīti šie nami. Un lūk vienā no zālēm ir antīkās skulptūras un gleznas. Un viena no gleznām - Rafaello Fornarina. Džepe ar milzīgu uzmanību, rūpību pēta skulptūras,pēta Fornarinas pārlaicīgo skaistumu,kā to saprast gribēdams, kā kādas būtiskas atbildes atrast gribēdams, bet tā skaistā sieviete, viņa vairāk brīnās tikai par mirkļa , siutācijas neparastumu,viņu vairāk piesaista puiša personība, kā tā unikālā iespēja - pieiet tik tuvu un tik intīmi ieskatīties acīs Fornarīnai. Un mans sarunu biedrs saka, bet tas ir pareizi,kas gan glezna,pat ja Rafaella, salīdzinājumā ar dzīvu cilvēlku. Un es paliku domājot. Jo... nu labi. Pietiks skribelēties. Es jau rudenī sev nopirku distanču slēpes, beidzot jāpucējās un jāiet slēpot. Šoziem to neesmu vēl darījusi.

tas māca,ka fotošopam jādarbojas 24h dienā. Prasās tjūnēšanu uzticēt jaunākām tehnoloģijām

šķiet, ka sapratu - Jūsu sešnieks orientējās uz "'radošām profesijām", manējiem kaut kā izdevās no šīs sērgas izvairīties, kaut velk uz to pusi vēl arvien. Izeja atradusies - kopā ar vedeklām mani ģimenēbija 7 Dziesmu svētku dalībnieki

"1) nevis krupji par prinčiem pārvēršas, bet tos norij 2) un atpazīstama ir norīto krupju :) spiešana uz rīkli...." Tas pieder pie samierināšanās. Taču tā ir Tevis pašas izvēle. Un arī atbildība par izdarīto izvēli (aksioma Nr2). Skaisle vienā komentārā pieminēja lūgšanas. Lūgšanas ir laba lieta, taču vienlaicīgi tās ir lamatas, kas iemet samierināšanās bedrē. Savukārt, samierinājies cilvēks vairs ne uz ko nav spējīgs. Tas ir garīgi un morāli impotents dārzenis. Man domāt, Ulmanis arī toreiz samierinājās un šī lēmuma ražu mēs ar dažāda lieluma izkaptīm te tagad i vācam. Jauku nedēļās nogali arī Tev! Sola gan dažādus metereoloģiskus brīnumus no debesīm, taču - vai tāpēc mēs raudājām?

Man 88tajā bija iespēja palikt VFR, bet es gribēju mājās... MĀJĀS. Un tā 25 gadus par izvēli nešaubījos, bet .... viss ir nepareizi.Šeit nav māju sajūtas. Tikai savos m2, Jo ārā ir ne tikai auksti :), bet arī cilvēki ir ļoti skumji. Pieraduši. Ps par krupi. 1) nevis krupji par prinčiem pārvēršas, bet tos norij 2) un atpazīstama ir norīto krupju :) spiešana uz rīkli.... Tikai paklausieties bals is... arī koru :))))

"Kuri neieredz savus lūzerus vecākus, jo tos noniecina valsts, par tiem iesmej un tos izvaro, bet viņi turpina noliekuši galvu ciest." Šajā sakarā pāris pavisam vienkāršas aksiomas, kuras, protams, ir tikai vārdi, tikai teorētiskas, un vēl dažādi citādi "tikai un tikai": * Bērni, ierodoties šajā pasaulē, izvēlas savus vecākus. Un izvēlas tos tādus, kādi tiem (lasi - savai attīstībai!) visvairāk ir vajadzīgi. * Katrs cilvēks ir pats atbildīgs par savu dzīvi. Cilvēki no malas nekad nezina "visu stāstu", kāpēc notiek tā, kā notiek. Tavā pēdējā tekstā "starp rindām" var izlasīt zināmu aizvainojumu, izmisumu par to, ka, sacīsim tā, "kaut kas ir nepareizi". Taču kā Tu vari noteikt, ka kaut kas patiešām ir nepareizi? Kā Tu to zini? Varbūt, ka šis "nepareizi" Tevi pašu mēģina brēcoši skolot par šo: "Man, iespējams, pateicoties radošai profesijai izdodas vērst skatu uz pozitīvo, izdodas melot vairāk, bet neesmu tak akla. Un negribu,lai skolas biedri nevar satikties savos 20, jo kaunas viens no otra vai ir izkaisīti visā pasaulē... jo, kāda mārrutka pēc ir jāmelo, jāizliekas? Par ko ir jākaunas? Varbūt šis "nepareizi" Tevi nemitīgi provocē - hei!!! Pieņem beidzot dzīvi visā tās pilnībā! Tikai jāatcerās, ka jēdziens "pieņemt" nav sinonīms jēdzienam "samierināties". Pēc lietu pieņemšanas cilvēks savai rīcībai iegūst varenu sabiedroto - Dievu, un atrodas situācijā - "ja Dievs ir ar tevi, tad no kā tu baidies". Lietu pieņemšana ir kā krupīša nobučošana un šamais, re! par princi pārvēršas! Samierināšanās joprojām ir "ja Dievs nav ar tevi, uz ko tu ceri" un krupītis tā arī paliek krupītis ...

Varbūt pārpratāt. Nevis uzaudzināti,lai justos izraidīti, bet.... var vairāk. Smagi strādāt un eksistēt....??? Skoloties un gribēt vairāk, tas ir tikai normāli. Starp citu, tieši šī kultūras vide, sabiedrisko attiecību, žurnālistikas, lietišķās mākslas,vispār radošās industrijas vide ir tik caur caur korumpētas, satrunējušas, ka... tiešām nav vērts. Un nenormāli zemā pirktspēja. Tā ir prognozējami zema arī ne mazāk kā 5 turpmākos gadus. Bet cilvēka dzīve nav apstādināma ne uz gadu , ne uz pieciem. Mazbērni aug. Bet izglītība.... vai nu sūdīga, bet dārga privātajās rokās, vai nu badā cietušo vadīta, sliktā kompānijā un arī sūdīga. Tak par to nerunā. Par noslāņošanos tikai tā vispārēji. Bet to kas notiek bērnu sirsniņās? Kuri neieredz savus lūzerus vecākus, jo tos noniecina valsts, par tiem iesmej un tos izvaro, bet viņi turpina noliekuši galvu ciest. Un bērni jau mazajās klasītēs, jau bērnudārzos zin,ka mācīties nav jēgas, jo kartupeļus mizot var arī bez tā visa. Jo vecāki ar augstāko izglītību nevar samaksāt par siltumu, nevar nopirkt .... kedas. Man, iespējams, pateicoties radošai profesijai izdodas vērst skatu uz pozitīvo, izdodas melot vairāk, bet neesmu tak akla. Un negribu,lai skolas biedri nevar satikties savos 20, jo kaunas viens no otra vai ir izkaisīti visā pasaulē... Nē, labu ceļa vēju visiem. Visiem. Un šajā interneta citādajā pasaulē, mēs visi tiekamies, mēs varam arī priecāt un bēdāt. Un bērni, mūsu kaimiņi, skolas biedri tur visā savā godībā. Vismaz bez līķiem....

Man gan ir izaudzēti tikai pieci, bet visi ir tepat vien Latvijā - un izrādījušies vajadzīgi un noderīgi, ir negrasās prombraukt, ja nu vienīgi vēl kaut kur pamācīties, kāpēc Jūsējie izrādījušies izraidāmi?

Kāds sakars te Elīnai Garančai ar to visu?

Vai sen viņa sacerēja? Palaists garām. Un kādā kontekstā, kam? Kur publicēts tas bija?

Kāpēc tik daudz agresijas,tik daudz rūgtu un ļaunu vārdu?

Ja pie zobārsta pāris gadu nav būts un kroņu vietā ir tukšumi, drīkst ierēkt? Vai par izzgato valsti drīkst tikai priecāties? Brutāli un nekrietni drīkst būt tikai pazīstami dzejnieki? Tauta jau nākotni ir izšķīrusi aibraucot. Lifta pogas , lai spaida mājās palikušie pensionāri.