Pēcpatiesības laikmets

Gribas saprast notiekošo, jo šķiet, ka ir svarīgi saprast. Mozaīkas gabaliņu ir tik daudz, ka, piemēram, grūti pat izvēlēties, ko var pateikt šādā īsā slejā.

Apzīmējuma "pēcpatiesība" nozīme ir drīzāk nojaušama, nevis skaidri formulēta. Skaidrs, ka runa nav par to, ka pirms 2016. gada bija "patiesības" un tad pēkšņi ir iestājies "pēcpatiesības" laikmets (šeit varu piekrist Ivaram Neideram; sk. Rīgas Laiks, 2017. gada janvāris). Tad kas ir noticis?

Pirmkārt, manuprāt, ir jāsāk ar pieņēmumu, ka runa ir par politisku notikumu, atstājot jautājumu par patiesību un nepatiesību uz brīdi malā. Otrkārt, ir jāatliek malā arī jautājums, vai pēcpatiesība, ko pēdējos gadus sistemātiski veido Krievijas centrālā vara ar mediju palīdzību, ir analoģiska tiem procesiem, kas notiek ASV.

Tā vai citādi pēcpatiesības laikmets ir saistīts ar to, kas ir noticis medijos. Runa nav tikai par faktu, ka mediji mēdz izplatīt melus un viltus ziņas (fake news), bet arī to, ka atkarībā no jūsu politiskās pārliecības radikāli mainās priekšstats, kuri ir tie mediji, kas melus izplata. Vieni apgalvo, ka melo konservatīvi noskaņotie interneta portāli, otri – ka tikai šiem portāliem var uzticēties un melo lielie televīzijas kanāli un centrālās avīzes. Es, protams, uzskatu, ka ir liela atšķirība starp nopietnu žurnālistiku un izdomājumiem, pat ja žurnālisti kļūdās. Tomēr izskatās, ka viens no pašreizējās situācijas cēloņiem ir tas, ko digitālās tehnoloģijas izdarījušas ar nopietno žurnālistiku: pirmkārt, internets ar lētu saturu konkurē ārā jebko, kas pretendē uz kaut ko vairāk, un, otrkārt, tie, kas pretendē uz kaut ko vairāk, ir spiesti arvien vairāk izklaidēt lasītāju, lai nodrošinātu ienākumus, un rezultātā nopietnas ziņas tiek publicētas līdzās muļķībām (sk. Brūkas Borelas (Borel) rakstu fivethirtyeight.com, 04.01.2017.). Kritiķi var teikt – ar ko tad vieni atšķiras no otriem?

Tomēr šī parādība ir gana sena. Kāpēc tieši 2016. gads? Atbilde, protams, ir Donalda Trampa fenomens. Tramps no daudziem citiem pēdējo un iepriekšējo prezidenta vēlēšanu kandidātiem atšķiras ar fantastisku bezatbildību. Viena no šīs bezatbildības izpausmēm ir gatavība graut institūcijas, kas ir būtiskas demokrātijas valsts pastāvēšanai. Viena ir tiesu vara, otra – mediji. Tramps regulāri apšauba to leģitimitāti un uzkurina savus piekritējus, no kuriem daļa burtiski ienīst centrālos (mainstream) medijus. Ienīst par to, ka tie neatspoguļo šo cilvēku pasaules skatījumu, kurš ir balstīts ilūzijās un pašapmānā; tieši tāpēc bija jāuzrodas izcili bezatbildīgam politiķim, lai cilvēkiem apsolītu to, ko neviens līdz viņam nebija gatavs solīt. Tomēr graut mediju leģitimitāti ir bīstami, jo mediji ir vieta, kurā cilvēki risina konfliktus ar vārdiem, nevis dūrēm. Tāpēc, manuprāt, Trampa bezatbildība ved tikai pie viena rezultāta – vardarbības.