Taču nav jābūt lielam pētniekam, lai zinātu – kaķi ir tikai tādi mājas dzīvnieki "pa pusei", to apliecina kaut vai ziņas, ka klaiņojoši ielas kaķi savas izdzīvošanas vai izklaides pēc ik gadu nogalina vismaz četrus miljardus citu zvēru. Vēl zinātnieki desmitiem gadu ilgušos pētījumos secinājuši, ka atšķirībā no suņiem arī kaķu pieķeršanās cilvēkam esot drīzāk tāda mežonīga – savus saimniekus tie vienkārši uzskatot par draudzīgiem, naidīgiem vai vienaldzīgiem lielāka izmēra sugas brāļiem.
Šādu pieķeršanos var uzskatīt par primitīvu, taču mēs, cilvēki, savās attiecībās ar citu sugu pārstāvjiem nemaz neesam tik atšķirīgi. Par to der aizdomāties ikreiz, kad mūs aizkustina sociālajos tīklos publicētais kārtējais videoklipiņš ar smieklīgu kaķi, izmanīgu lapsu vai par vienu no dienas galvenajām ziņām kļūst vēsts par Latvijas teritorijā it kā nošautu šakāli. Ja vien runa nav par gaļas sagādi vai ekoloģisku problēmu risināšanu, urbānā vidē mītošu cilvēku dzīvniekos galvenokārt interesē cilvēciskais. Šajā ziņā pieaugušie nu jau visai maz atšķiras no pavisam maziem bērniem, kas vispirms iemācās pasaulē saskatīt divus tumšus un, cerams, mātes acis apzīmējošus punktus, bet pēcāk šie paši punkti mums turpina rēgoties gan mīļo leļļu, gan rotaļu lācīšu skatienos.
To var uzskatīt par pārāk viegli pieejamu un lietojamu izklaižu izraisītu infantilisma sērgu, taču drīzāk gan šādi izpaužas cilvēku vēlme vēl arvien censties sevi uzlūkot kā visas dzīvās radības kroni. Iespējams, viens no amizantākajiem šo centienu piemēriem ir teorija, ko vēl 1919. gadā publiskoja angļu antropologs F. Vuds Džonss. Viņš sprieda, ka cilvēki pilnīgi noteikti nevar būt evolūcijas ceļā no citām mazāk attīstītām būtnēm izveidojusies suga, jo nepavisam nelīdzinās «uzkumpušajiem, matainajiem pērtiķcilvēkiem». Ar lielām smadzenēm apveltīti un vēlākajiem lemuriem līdzīgi pirmcilvēki, pēc viņa domām, uz Zemes bijuši sastopami jau desmitiem miljonu gadu senā pagātnē. Savukārt zoologs Fransuā de Sarē vēl XX gs. 90. gados daudzus pārsteidza ar teoriju, ka cilvēkiem līdzīgas būtnes varētu būt dzīvojušas ne vien pirms cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, bet faktiski bijušas visu sauszemes mugurkaulnieku – arī abinieku un, protams, kaķu – priekšteči.
Taču tas viss bija sen un, iespējams, nav tiesa, jo, lai kā gribētos uzskatīt, ka esam par citām būtnēm pārāki, gaužām bieži mūsu spēks, ja tā var teikt, izrādās arī mūsu vājums. Kā liecina Stenfordas Universitātes neirobiologa Roberta Sapoļska veiktie pērtiķu pētījumi, stress, kas dzīvnieku pasaulē ir būtisks izdzīvošanas, pārtikas ieguves un sociālās hierarhijas priekšnoteikums, cilvēkus vienkārši dzen kapā. Ja esi zvērs, nāves briesmu brīdī stresa hormoni "izslēdz" organismā visu lieko – pat imunitāti, vielmaiņu u. tml. – un ķermenis ir gatavs glābties. Cilvēkam raksturīgi stresot vienā laidā, bet savu stresu nespēt "izslēgt". Turklāt mūsu sabiedrībā ir tāpat kā pie pērtiķiem – jo zemāks stāvoklis sabiedrībā, jo lielāks augstākstāvošo spiediena vai dzīves apstākļu izraisītais stress. Pavērojiet, kā, piemēram, pavisam īsā laikā pārvēršas cilvēki, kas kļuvuši par valstsvīriem un valstsievām vai nonākuši citos atbildīgos amatos. Liekais svars, un jo īpaši liekais svars ķermeņa vidusdaļā, vīrusu izraisītas saslimšanas, psihiskas kaites, komentāri internetā – tāds, lūk, visas radības kronis. Gribat kļūt par politiķi?