Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt’ / Pie silītes Bētlemē visi nu klāt! – augu decembri tiek raidīts iepirkšanās centros no griestu skandām. Šīs dziesmiņas meldija starojas izplatījumā arī no bērnudārziem, un, ielūkojoties pa lodziņu, mēs redzam bērņukus sniegpārsliņu kostīmos, redzam mammas ar tētiem, kuri tur telefonus filmēšanas režīmā, un redzam audzinātājas, kas pieskata, lai kāda nestabila sniegpārsliņa neapgāztu no lellēm izlikto Jēzus dzimšanas ainiņu Bētlemes kūtī.
Noprotu, ka īstajā Bētlemē nav tā, ka ikkatrs to prieku sirsniņā jūt; tūristu veikali ciet, Ziemassvētku egle nav atvesta, un pats Jēzuliņš guldīts nevis silītē, bet gan uz sagrautu namu drupu fragmentiem. Tur valda sēras, līdzjūtība un totāla neskaidrība.
Jau pirms gada šķita, ka pasaule ir sarežģīta vieta, nu dzīves datorspēlē iepriekšējā gada līmenis ir iziets un esam iecelti nākamajā, kurā barjeras ir augstākas, ugunsbumbas krīt ātrāk un lēcieni pāri aizām ir arvien grūtāki. Pirms gada skatījos attēlus ar iztukšotu Hersonas muzeju Ukrainā, kurā palikuši tikai pārāk smagi marmora skulptūru gabali un kāds milzīgs kuģa enkurs no čuguna. Vairāk nekā desmit tūkstošu muzeja vienību tika sabērtas kabatās un aizstieptas. Tagad The Art Newspaper vietnē lasīju, ka ir saspridzināts un sadedzis Gazas pilsētas centrālais arhīvs ar visām liecībām par šeit mītošo cilvēku dzīvi daudzu paaudžu garumā. Apzinos, ka šajā arhīvā ir glabājušies arī dzīves dati par teroristiem, kas oktobrī uzbruka mierīgajiem iedzīvotājiem Izraēlā, tagad nu tie ir izdzēsti un vējš tos izkaisījis pār Svēto zemi. Gan jau šie pelni ir pārklājuši arī Bētlemi, tomēr, ja ņem vērā tos pelnus, kas šeit kaisījušies kopš Zālamana laikiem, un tos, kas vēl būs, – tāda pile pelnu jūrā vien sanāk.
Man nav sarežģīti skatīties uz karu Ukrainā savām acīm. Pietiek redzēt jau pieminētās Hersonas muzeja izsistās vitrīnas, tukšos gleznu rāmjus un muzeja direktores seju, kad viņa atgriezās savā darbavietā pēc okupantu aiziešanas. Taču man ir daudz sarežģītāk to apvienot ar skatījumu uz šo karu, piemēram, no Indijas skatpunkta. Kā zināms, Lielbritānija ir viena no svarīgākajām Ukrainas atbalstītājām, bet šī vecā impērija ir tā pati, kas tikpat nežēlīgi izlaupīja gan Indijas, gan Grieķijas, gan Ēģiptes svētvietas. Redzot krievu karavīrus, kuri lādē fūrē grieķu galvas, tikpat labi var saskatīt britu, vācu un beļģu karavīrus darām to pašu ne tik senā pagātnē. Un, tāpat kā krievi neatdos savas trofejas, arī briti Partenona marmora gabalus tik viegli no saviem zobiem vaļā nelaidīs. Un vispār – kādi tur vēl marmora gabali, ja pat dimanti britu karaļa kronī ir zagti! It kā jau zināms, ka visa mākslas vēsture ir nepārtrauktas laupīšanas un trofeju vākšanas lieciniece, tā veidojas un barojas no šīm salaupītajām lietām, kuras Eiropas muzejos ir apbrīnojuši dižākie mākslinieki un dzejnieki.
Pārsteigumiem nevajadzētu būt, tomēr Gazas arhīva pelni iebira sirdī. Varbūt tāpēc, ka spēja saglabāt atmiņas un liecības par saviem sugas brāļiem ir viena no nedaudzajām īpašībām, kas mūs atšķir no pārējiem dzīvniekiem. Kaut gan – kas nu es par paraugu! Pats nesen iztīrīju vecmāmiņas dzīvokli, aizdevu prom gandrīz visu grāmatu plaukta saturu, un labi, ka neviens nezina, cik daudz papīru sadedzināju. Ir lietas, ko labāk nezināt.