Fotogrāfijā atainotajā mirklī redzam, ka visi stāv kājās. Tiek dziedāta valsts himna. Fotogrāfija ir melnbalta, neveikla un pat smagnēja. Fotogrāfijas centrā skatuves vidū – galds un virs ļaužu galvām I. Kugas dekors Latvijas karoga krāsās. Kādu laiciņu vērojot šo Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju, es nevis mēģinu atpazīt cilvēku sejas, bet domāju, kas šajā fotogrāfijā ir tas, kas man trāpa (pēc Rolāna Barta punctum – detaļa, kas neatlaidīgi piesaista skatienu). Aizverot un atverot acis, atkal pievēršos fotogrāfijai, mans skatiens apstājas pie tukšā krēsla skatuves centrā. Kādu laiku vēroju tukšo krēslu, iekšējā ainava manī mainās, tikmēr fotogrāfija vienmēr paliek nekustīga.
Tukšumu pārņem palmas, un uz brīdi iztēlojos, ka šis ļaužu pulciņš pēc gara un nogurdinoša ceļa tuksnesī beidzot atradis oāzi. Valsts proklamēšanas brīdī Latvijai nebija savas teritorijas robežas, tās kontrolēja vācieši. Brīdī, kad Rīdzenieks iemūžināja šo mirkli, piedzima Latvijas valsts. Es gandrīz no gadsimta attāluma varu tikai iztēloties šo mirkli. Tas ir vienīgais, ko varu darīt.
Tomēr par šo neaizmirstamo mirkli vēsturei palikušas arī rakstiskas liecības. Žurnālists un teātra darbinieks Arturs Bērziņš Jaunākajās Ziņās raksta: "Drīz tiek atslēgtas teātra ieejas durvis. Skraida vēl skatuves strādnieki, kas pabeidz dekorēšanu. Skatuve vēl tiek slaucīta. Un tas viss man atgādināja sestdienas vakaru lauku sētā. Pieceļas Zemgals. Viņa balsī ir uzbudinājums. Viņš pirmais runā lielā vēsturiskā brīdī. Latvju zemnieka spēks ir runātājā pašā un viņa vārdos. Tie vienkārši un īsi. Varbūt par daudz īsi. Klātesošos pārņēmusi liela sajūsma. Daudzi raudājuši." Toties Nacionālās operas solistam M. Vētram ir citāds iespaids. Savās atmiņās viņš raksta: "Latvijas valsts pasludināšana man tomēr nepatika. Ne tāpēc, ka biju iespiests šaurā stūrī aiz ložas krēsla un stāvēju kājās. Bija pārāk svinīgi. Ne tas mani kaitināja. Biju stipri jauns. Uz skatuves ik vārds bija tēraudā liets. Ja nebūtu operas kora ar Paulu Jozuu, pat valsts himna būtu izskanējusi kā nobijies vaids."
Pārlasot šīs atmiņas, vēlreiz atgriežos pie fotogrāfijas. Šoreiz mani tajā neatlaiž pavisam kas cits. Es pat neesmu droša, vai tas, kas mani neatlaiž, ir fotogrāfijā vai ārpus tās. Punctum vairs nav vizuāla detaļa, bet drīzāk mūzika, kuru dzirdu sevī, vērojot šo fotogrāfiju. Tajā mirklī tā bija valsts himna, pašlaik, kad esmu pagātnes mirkļa vērotāja, dzirdu dziesmu, kuru spēlē vējš uz tumsā pamestas vijoles. Dziesma atgādina nobijušos vaidu tumsā īsi pirms rītausmas. Dažreiz tas, ko atceros, vērojot fotogrāfiju vai pārdomājot kādā grāmatā izlasītu nodaļu, ir mūzika. Kāda melodija bez sākuma un beigām. Dažreiz tas ir skanīgs klusums. Vērojot šo vēsturiski svarīgo mirkli Rīdzenieka fotogrāfijā, brīžiem nodomāju – kā es atceros to, ko nevaru atcerēties.
"Fotogrāfijai jābūt klusai," raksta Rolāns Barts. Tieši tik svinīgā klusumā, kāda ir šī fotogrāfija, piedzima mūsu valsts. Iemūžināts klusums, kuru es varu tikai iztēloties.
Svarīgus vēsturiskus notikumus veido cilvēki. Līdzīgi kā ar atmiņām, par spīti trokšņainajai pasaulei, nemitīgajām pārmaiņām, steigai, mēs katrs varam atrast klusuma saliņu sevī un tur radīt sev pašiem labas atmiņas. Un izvēlēties atcerēties labo, par spīti tam, ka laiks mūs ik pa laikam ievaino. Latvija vispirms ir katrā no mums. Personīgi. Tur tai ir jāļauj būt. Sirdī – drošākajā klusumā.