Visticamāk, šo dzejoļa rindu viņš nenosapņoja. Drīzāk otrādi – viņš nemaz nebija aizmidzis, un viņu bija pārņēmis bezmiegs. Varbūt tas, kas traucēja iemigt, nebija bezmiegs, varbūt tas bija kāds pieskāriens. Varbūt viņš uzvārīja melnu kafiju, pielēja tai melno balzamu un vēroja, kā iestājas nakts, nogaidīdams, kad pāries pieskāriens, kurš neļauj viņam aizmigt.
Mēdz teikt, ka dzejnieki savus dzejoļus negaida, tie atnāk paši un pie tam visnepiemērotākajos brīžos, kad tos nav kur pierakstīt, tajos brīžos, kad pērc vilciena biļeti vai pienu Centrāltirgū, sarunājies ar sen neredzētu draugu un pēkšņi viņu vairs nedzirdi, jo ir atnācis dzejolis. Līdzīgi kā dzejolis mēdz notikt arī pieskāriens. Pieskārieni ir dažādi. Pieskārienu ir ļoti daudz. Ir pavirši pieskārieni, ir nepieskaršanās, ir aizskaršana, un ir negaidīti pieskārieni. Pēc negaidītiem pieskārieniem var uznākt bezmiegs – negaidīta pamošanās.
Manā bērnībā, vēl deviņdesmitajos, pirmais pieskāriens no rīta bija mātes balss. Pēc brokastīm bija jāiet uz skolu, kur atkal bija ļoti daudz pieskārienu. Pati centos nekam nepieskarties, daudzus pieskārienus vairs neatceros. Briesmīgs un traumējošs bija skolas zvans, kas izziņoja starpbrīdi un nepārtraukti lika steigties. Tas bija sāpīgs pieskāriens, un es joprojām nepanesu steigšanos. Kad cilvēks steidzas, viņam nav laika pieskārieniem.
Visvairāk man patika pieskarties visam, kas bija ārpus skolas. Atceros, kā tēvs mūs, bērnus, aizveda uz garāžu, ārā jau bija piķa melna tumsa, un parādīja garāžas stūrī divas pūces. Garāžā bija jāuzvedas ļoti klusi. Kad piegājām tuvāk pūcēm, tēvs izslēdza garāžā gaismu. Kad pajautāju, kāpēc viņš tā izdarīja, viņš atbildēja: "Pūces redz tumsā, un tagad viņas jūs redz." Tā mēs tur visi stāvējām kādu brīdi pilnīgā tumsā. Pēc ilgiem gadiem es joprojām atceros tieši šo pieskārienu. Es ticēju, ka pūces mūs tajā tumsā uzmanīgi apskata. Man bija bail pakustēties, lai tikai tās neiztraucētu. Tas bija laimes pilns klusums.
Dienas laikā mēs pieskaramies daudz kam – tramvaja durvīm, teātra biļetei, kāpņu margām, kasieres skatienam, bankas kartēm, ūdenim, paši savai ādai, ēdienam, skatlogiem, kokiem. Mostamies ar pieskārienu viedtālrunim, rīta saules gaismu varbūt ieraugām tikai pēc tvitera nakts ziņu izlasīšanas. Sociālie tīkli mūs neatgriezeniski pieradina nepieskarties. Varbūt viss, ko mēs dienas laikā darām, ir cenšanās nekam nepieskarties. Un pat kaut kā sanāk. Nepieskarties ir viegli. Un tad atnāk dzejolis, tas negaidītais pieskāriens. Mēs visi to agrāk vai vēlāk piedzīvojam.
Negaidīts pieskāriens var notikt visnegaidītākajā brīdī, kad ej pa ielu vai traucies ar tikko iepazītu cilvēku mašīnā pa šoseju Liepāja–Rīga, fonā skan jaunākais grupas Editors albums un mirklī, kad jāsāk skanēt dziesmai ar nosaukumu Cold, šoferis piebremzē un saka: "Izkāpjam uzsmēķēt!" Tu zini, ka pūces redz tumsā. Tu ej redzēt. Tu esi pamodies no sevis. Tu ej pieskarties. Tev beidzot ir silti.