Raidījuma autori vēršas pie cilvēkiem, kas vāju nervu dēļ svētdienu rītos neguļ, bet agri raujas augšā, lai meklētu idejas, kā samazināt rēķinus. Viņi nevis atvieno visus elektrības vadus, bet ieslēdz TV vai datoru, lai lūkotos pēc padoma Ģimenes ligzdā.
Raidījums ar veikalu un citu iestāžu speciālistu palīdzību stāsta par taupību, rāda spuldzes, pareizus logus, ūdens maisītājus un citas mantas. Padomi, visticamāk, noder, jo ir tik daudzas reizes dzirdēti, ka kļuvuši par patērētājsabiedrības informācijas klasiku. Jebkurš saprātīgs cilvēks parakstītos zem padoma izslēgt elektroierīces, kad tās nedarbojas, vai ne?
Raidījumā intervētie speciālisti ir kompetenti – bez ironijas. Pēc šī raidījuma skaidrs, ka veikalos strādā zinoši profesionāļi, firmās – eksperti katrs savā jomā. Raidījuma attēlu piesātina pamatīgs produktu izvietojums, par viedokļu daudzveidību pakalpojumu žurnālistikā un preču salīdzinājumu raidījuma veidotāju rindās neviens nav dzirdējis. Varētu teikt, ka reklāmiskie sižeti ir pārmērīgi gari, to saturs izdevīgs stāstītājam, ja nebūtu kadra ģimenītes, kura piesaka visas tēmas un situācijas. Edgaram Zvejam kopā ar Aigu Plūmīti noderējis globālās kompānijas TV Shop piemērs, tomēr abiem tik labi pārdot preces vēl neizdodas.
Enerģiskais pārītis
Zveja un Plūmīte tēlo it kā tipisku ģimeni, kura attiecību problēmas risina ārpus mājas – veikalā. Viņi sadomā situācijas, ar kurām skatītāji varētu identificēties un iedziļināties padomos, gan ar konkrētām precēm centrā. Visā iekodēta pārliecība, ka šāds saturs aizvilks līdz vajadzīgajam veikalam skatītāju pulciņus un projekts būs veiksmīgs.
No visa līdz šim redzētā mans favorīts bija skats ar it kā paģirainu Edgaru Zveju, kuram ūdeni pienes Aiga Plūmīte. Viņš jautā, vai alus nebija, un saņem pļauku. Tas domāts kā joks, jo turpmākais stāsts ir par ūdens kvalitāti un kādas firmas piedāvāto pareizo ūdeni. Ar katru raidījumu abi vadītāji arvien veiklāk atrisina komercsižetu pieteikšanas problēmu, lai gan samākslotie skeči ir kā noskatīti no LTV1 Četru istabu iemītniekiem. Te pietrūkst tikai īsta nervu daktera.
Formāta strupceļš
Var iesmiet vēl par vienu raidījumu, kam piedzimt palīdzējusi vienošanās starp atbalstītājiem un producentiem. Veikals parāda preces, producentiem ir projekts, TV kanālam – oriģināls saturs. Tā arī šīs rosības jēga. Tik vienkārša, ka asaras saskrien acīs, iedomājoties, ka satura kvalitātes vērtēšanas komisijas to pieļauj un sauc par raidījumu.
Pats projekts arī veidots "praktiskajā" stilā. Attēls ir vienkāršs, struktūra parasta kā sētas stabu rinda, ar papildiespējām vai grafiku te neaizraujas. Fantāzija un oriģināla pieeja nav izmantota. Laba žurnālistika projekta tuvumā nav bijusi, bet skatītāji tam nav vajadzīgi. Vai citādi sižeti atgādinātu preču prezentāciju, kas nelūgta ieradusies mājās.
Gadiem ilgi uzkrātās iemaņas veidot tādus raidījumus, ja vien atrodas kāds maksātājs, parāda to neatlaidīgo amatieru rosību, kuras dēļ ar šādu reklāmisku bezgaumību regulāri tiek inficēts TV kanālu saturs.
Bet iedomāsimies – ja projekta atbalstītājs būtu piekritis nevis parasti pārdot, bet samaksāt par aizraujošu, aktuālu un izglītojošu projektu. Ja tā veidotāji mazliet piepūlētos pamācīties un izdomāt kaut ko vairāk nekā formātu, kādu piedāvājuši neskaitāmas reizes lētticīgiem maksātājiem. Ja kanāla vadība nolemtu, ka šī "garāžas video" līmenis tajā neiederas, jo iegūtā nauda neatsver kvalitātes trūkuma aizbaidītos skatītājus. Tad būtu labāks saturs, par kuru runāt ar skatītājiem.