Pirmā reize

Tēva paziņas no Ukrainas veda eļļu cisternām, viņš nolēja muciņu, ko mēs Purvciema tirgū salā drebošiem pirkstiem salējām pircēju pudelēs. Mājās saulespuķu eļļa bija visur – no pannām līdz koridoram, kurā karājās ar taukainiem traipiem apzīmogoti apģērbi.

Tieši tāpēc es atceros pirmo saskarsmi ar olīveļļu. Kā studentiņš deviņdesmitajos piestrādāju Imanta Parādnieka kamīnu firmā. Tika svinēta Sieviešu diena, kurā bija paredzēta prāva Norvēģijas laša cepšana folijā. Kādā izšķirošā brīdī izrādījās, ka receptē paredzētā olīveļļa nav pieejama nevienā apkārtnes veikalā. Izcēlās manāma histērija, tika veikti zvani, un pēc mirkļa liels cilvēku skaits bija iesaistīts laša glābšanas operācijā. Tā tika veiksmīgi īstenota, un jaunās eļļas pieredze tika iededzināta uz neaizmiršanu.

Ar Latvijas karogu pirmo reizi saskāros 11 gadu vecumā 1987. gada pavasarī. Kāds klasesbiedrs bija uzzinājis, ka vecais karogs ir sarkanbalti sarkans, un mēs tos, sazīmējuši uz papīra strēmelītēm, slidinājām jauktajā krievu un latviešu skolā aiz grūti attaisāmām stikla vitrīnām. Vēlāk pieķertā sabotāžas organizētāja vecāki ar nodurtu galvu rāpoja pie direktora, taču es biju uzzinājis, kāds ir Latvijas karogs.

Pirmo reizi karogu lietoju tā paša gada vasarā – kādā bērnu uzlīmē biju veiksmīgi atradis karoga motīvu, izgriezis un uzlīmējis uz rokaspulksteņa siksniņas. Tad lielākais prieks bija turēties tramvajā pie roktura un grozīt šo siksniņu krievu pensionāriem pie deguna. Es jutos kā bērns mācītājs, kurš tur velnam krustu pie deguna, un cauri tramvajam šaujas zili zibeņi, raustot velnu ārprāta lēkmēs, lai gan ir varbūtība, ka pensionārs nepacēla acis no avīzes.

Šogad sarkanbalti sarkano lentīti pie krūtīm man piesprauda kādā lauku benzīntankā, kur agrā rīta stundā operatore ar šķērēm jau bija sašņikājusi prāvu kaudzīti. Saskaitīju – ir pagājuši 27 gadi, kopš nebiju karogu lietojis, un tieši šogad šķiet, ka lentīti atkal beidzot var piespraust. Izskatās, tā ir licies vēl daudziem.

Tomēr ar visu karoga lentīti pie krūts mani neviens nepiespiedīs iet uz patriotiskām filmām un koncertiem, un es drīzāk pievienojos Venta Vīnberga iepriekšējās nedēļas slejā paustajam par nacionālisma banalitāti un ka "karojošs nacionālisms pēkšņi atkal vairs nešķiet aprobežota un pat ļaunumu vairojoša, bet cienījama un veicināma nostāja".

Es ļoti vēlētos, lai mums būtu spēks ne tikai dziedāt žēlīgas dziesmas un apraudāt savu grūto likteni, un būtu lepns, ja mēs varētu dižoties ne tikai ar dziedāšanas tradīciju, bet spētu pasmieties par sevi – līdzīgi kā lietuvieši savā jaunajā kinogrāvējā. Viņiem, nezaudējot pašlepnumu, ir izdevies parādīt, ka "Lituf***einijā" reanimācijas ārsti izdrāž bezsamaņā esošus pacientus, taksisti lidostas vietā noteikti aizved uz tumšu vārtrūmi, savukārt zemnieku bizness ir nevis graudi un lopkopība, bet kaulainu Āfrikas nēģeru pārvadāšana uz bagātajām valstīm. Būtu daudz vieglāk, ja mēs spētu pasmieties par sevi.