Reizēm meklēju vainu, kur tās nemaz nav. Pagātnes mantojumā, Dziesmu svētkos, Nacionālajā bibliotēkā. Izdomājos, runājos ar cilvēkiem. Dabūju dzirdēt dažādus viedokļus. Izrādās, ka Dziesmu svētki nav vainīgi. Arī Nacionālā bibliotēka nav vainīga. Arī pagātnes mantojums ne. Kad jau gribēju nomainīt pagātnes mantojumu ar nākotnes mantojumu – atšķirība tikai tā, ka nākotnes mantojumu neatceros – LNT noskatījos filmu Kādas mātes stāsts (1996). Tā ir Īrijas un ASV kopražojums, balstīta uz patiesiem notikumiem 1981. gadā. Sākums atgādināja, ka Mārgareta Tečere, stājoties amatā 1979. gadā, teikusi Asīzes Franciska slavenās pazemības lūgšanas vārdus. Premjerministrei gan tie, vismaz filmas kontekstā, vēlāk nesaskanēja ar darbiem. Filma ir stāsts par īru republikāņiem un viņu mātēm. Viena no tām (tēlo Helēna Mirrena) sākumā ir parasta mērena kolaboracioniste, kādi bija lielākā daļa šeit Padomju Latvijā. Pēc šīs filmas noskatīšanās patriotisms manī atkal pieņēmās par trumpi, bet samierināšanās par prastu sešnieci.
Kas tad vainīgs? Sliecos domāt, ka valstsvīru un valstssievu trūkums. Dzirdēju radio, ka visvairāk darbinieku – 18% – trūkst tieši Kultūras ministrijā. To var just. Lai gan ierēdnis teica, ka tiekot tāpat galā, jo visi strādājošie esot savas nozares patrioti. Iespējams, ka arī tāpēc mums nav ikmēneša literatūras žurnālu vai atsevišķi iznākošu nedēļas literatūras vai vismaz visaptverošas kultūras avīžu. Mums toties ir ministre, savdabīgu pseido New age stila izteicienu adepte (cerēju, ka pēc vēlēšanām viņa to atmetīs, bet nekā).
Taču es nedomāju cilvēku skaitlisko, bet pasionāriju trūkumu. Politikāņu mums ir par daudz .Un gandrīz jebkuru, kas šajā jomā cenšas, Saeimā var ievilkt „uz astes” Zatlers kā drezīna (jo vēlēšanu „lokomotīvju” mums taču vairs nav!) vai kāds cits. Ja Rīga nebūtu tāda „ūdensgalva” ar saviem sešdesmit domniekiem, tad arī Saeimai pietiktu ar šādu skaitu. Citur darbā bieži pieņem uz pārbaudes laiku, diviem vai trim mēnešiem, kuru laikā cilvēks domā par to, ka viņu var atlaist. Saeimā ir saudzēšanas režīms – simt dienas. Varētu izstrādāt vētīšanas mehānismu, kas panāktu, ka „viņi” strādātu čaklāk, jo Saeimā pēc simts dienām varētu palikt tikai septiņdesmit pieci cilvēki.
Tā ir utopija. Taču ir iespējama Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa uz jaukto, par kuru tautas kalpi atkal un atkal izliekas aizmirstam, lai tikai novilcinātu laiku. Mēs dabūtu piecdesmit deputātus no sarakstiem un piecdesmit no apgabaliem. Tie arī varbūt būtu partijās, taču tās būtu personības. Es cerēju, ka referendums būs par to. Taču – dārdošs klusums, kurā darbojas Lindermans un sabiedrības izlīguma kaitnieks Ušakovs.
Mums pieņemts runāt par to, ka stingrai valdībai jāpieņem sabiedrībā nepopulāri lēmumi. Taču otra puse ir tāda, ka ir apzināti jāpieņem arī tādi lēmumi, kas nav par labu pašu deputātu un pietuvināto personu labklājībai. Arī es līdzīgi kultūras ministrei uzskatu, ka balsojot ir jāņem vērā partiju programmas. Un es to nenožēloju, mani pievīla cilvēki, nevis programmas. Par Latvijas ceļu gan es nebalsoju cilvēka faktora dēļ, jo, lai cik Gorbunovs labs vai kāds tur, bet patiesība dārgāka – vajadzēja viņu politkorekti atbīdīt malā uz pāris gadiem, kas nenotika. 5. Saeima – balsoju par Kristīgo demokrātu savienību, kuras deputāti arī, diemžēl, nobalsoja par algu pacelšanu deputātiem – toreiz vēl būtu bijusi iespējama tautas vienība. 6. Saeima – par Tēvzemei un brīvībai, jo tā labi pirms tam darbojās opozīcijā. 7. Saeima – par Tautas partiju, jo to toreiz prasīja attīstība. 8. Saeima – par Pirmo partiju. Bez komentāriem, taču arī nenožēloju. 9. Saeima – jau negribēju iet balsot, bet kā muļķis aizgāju, jo atkal iedarbojās cilvēka faktors – noticēju pāris Ilmas Čepānes runām, kura pāris mēnešus pirms vēlēšanām iestājās Jaunajā laikā. 10. un 11. Saeimas vēlēšanās beidzot nebalsoju, nevienu par to neaģitēdams, bet sevī kultivēdams aktīvu pozīciju attiecībā uz referendumiem, kuru pozitīvam iznākumam tagad bija vajadzīgs par vienu balsi mazāk. Mazākā ļaunuma principu vēlēšanās uzskatu par sevis izvarošanu. Lieku reizi sevi izvaroju, nobalsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā. To darīju, jo zināju, ka šajā laika periodā latviešiem trūkst kapacitātes pārvaldīt pašiem savu valsti.
Kā tad paliek ar Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu, cienījamie tautas kalpi un kalpones? Varam vai nevaram? Par Satversmes revidēšanu man ir tikai viens arguments, toties būtisks. Satversmes pieņēmēji bija cilvēki, nevis dievi, kuri gan varēja, gan nevarēja par kaut ko līdz galam vienoties, cita starpā, arī triviālu iemeslu dēļ.