Postpatiesība

Šis būs vēl viens gads, kurā es kā aktīvs kultūras lietotājs un, iespējams, arī darbinieks, tātad esot tajā visā iekšā, nevarēšu būt objektīvs un nespēšu iztēloties, kādu postu kultūra nodara tiem, kas atrodas tās šķietamajā ārpusē, tajā dīvainajā nekurienē, kopā ar histēriskajiem nodokļu maksātājiem un viņu populistiskajiem priekšstāvjiem, jo jau ilgāku laiku visādi mēģinu, bet nekādi neizdodas nošķirt kultūru – to liekēdīgo, kuru augstsirdīgi var barot tā sauktajos labajos gados, bet kura neprastu nedz ieroci rokās noturēt, nedz pati par sevi parūpēties tā sauktajos grūtajos, – no pārējām eksistences formām un pat ne no citiem dzīvesveidiem, nemaz nerunājot par izdzīvošanas stratēģijām, un pat ne sašaurinot kultūru līdz mākslas jēdzienam; lai gan smieklīgi izklausās, vai ne, – sašaurināt līdz mākslai –, bet jāizmēģina bija, jo ne visi ar mākslu nodarbojas un ne visus tā interesē (ne visiem patīk redzēt sevi spogulī, bet māksla vairāk nekā viss cits nodrošina visprecīzāko īstenības atspulgu, un tieši tāpēc krietnam priekšstāvim tā ir visdrīzāk ieteicama); un sašaurinot pat ne līdz mākslai mākslas pēc, pat ne piekabinot tai apzīmētāju "metafiziska", pat ne smejoties par visiem citiem centieniem, ko mēdz saukt par kultūru, bet kurā nodokļu maksātāju nauda gan neizkūp vai gluži pretēji – izkūp visvairāk un tieši no tā, kas pašiem paliek pāri pēc nodokļu nomaksas, – bet nesmejoties par prasmi lietot nazi un dakšiņu un izvēlēties citu kultūru ēdienus un par komunikācijas kultūru, un antropoloģiskajām nomaļu subkultūrām un kontrkultūrām, kuras no mums nekad neko nav prasījušas, un par starptautiskajiem mākslas tirgiem, un kolekcionēšanas kultūru, un mecenātiem ar viņu saloniem un lūdzēju armijām, un pat ne apzinoties, ka visas kultūras būves ir bijušas peļņas avots gan neskaitāmiem nodokļu maksātājiem, gan vienkārši nekulturāliem cilvēkiem un ka daudzas kultūras iniciatīvas ir realizējušās tikai tāpēc, ka naudas devēji to potenciālajā apgrozījumā ir saskatījuši biznesa plānu, vai arī tāpēc, ka tās bijušas izdevīgas tā brīža ideoloģijai (lai gan atkal smieklīgi – tas, kas visbiežāk izdzīvo, kad viss mainās – un viss mainās bieži –, ir tieši kultūras iniciatīvas, un pēc visām jukām tieši tās pirmās paceļ galvu un atkal dod kaut kādu cerību); un pat ne tajos gadījumos, kad māksliniekiem sāp, ja 85 procenti publikas, kam ir biļetes, piemēram, uz Marisa Jansona diriģēto Šostakoviča Sesto simfoniju, ir statusa murmuļi un viņu sievas un draudzenes, un ka tieši viņas ir izdīkušas iešanu uz šo statusa pasākumu, un pat ne saprotot māksliniekus, kas piesakās uz grantiem, lai atdotu vecos parādus, angažēti "dejo uz partijas galdiem" vai dzied bandītu korporatīvajos saietos, vai ilgstoši iestrēgst tumšos tukšgaitas projektos, kas arī ir normāla kultūras sastāvdaļa, pat tad nespēju nošķirt kultūru no tādas dzīves, kurā bez šī visa varētu iztikt kaut vai pagaidām.