Par spīti stīvajām kājām, pensionāros mēdz būt kaut kāds nevaldāms trakums un enerģija. Ir taču tā, ka spilgtākajos attēlos no 16. marta leģionāru pasākuma ir redzami strīdīgi penši, kas, protēzēm klabot, ar Brīvības pieminekli fonā ir gatavi klupt savam oponentam krāgā. Starp citu, tieši sirmgalvji pielika punktu Solvitas Āboltiņas publiskajam tēlam, kad viņa, iedama garām pensionāru piketam, nenoturējās un sāka ūjināt pretī niknajiem večukiem. Par to, kā, velkot aiz sevis tirgus tarbas, seniori metas klibot pāri ielai jebkurā vietā, māņticīgi izvairīdamies no gājēju pārejām, jau sen klīst leģendas.
Man arī ir divi tādi nevaldāmi radītāji. Tumšajos ziemas mēnešos, garlaikojoties savā dzīvoklītī, viņi tika izplānojuši perfektu ceļojumu ar automašīnu cauri Eiropai līdz pat Portugālei šī gada pavasarī. Detalizētas plānošanas fāzē, kad tika skaitīti kilometri, fonā esošais televizors arvien biežāk sāka rādīt Kariņa galvu. Pagājušonedēļ tā ieteica ierobežot ceļošanu vai vēl labāk – "neceļot vispār". Vai zināt, ko tas nozīmē normālam pensionāram?! Tā ir sarkana lupata vērsim. Esmu pārliecināts, ka tajā vakarā desmitiem vai pat simtiem pensionāru rezervēja biļetes uz visām debess pusēm.
Arī mani radītāji negāja ātrāk gulēt, līdz nebija droši, ka biļetes uz prāmi pēc divām nedēļām ir kabatā. Polija aiztaisījusi robežu ciet? Lieliski, cauri šai valstij tāpat ved garlaicīgākais ceļš pasaulē. Prāmis no Liepājas peld tieši uz Vāciju, un tad sākas sweet action – Beļģija, Francija, Spānija, Portugāle. Galvenais ir paņemt līdzi šņabi, lai varētu nomazgāt rokas dezinfekcijas līdzekļu bada apstākļos, un čurāt ceļmalās, nevis inficētos benzīntankos.
Es īsti nesaprotu, kas tieši viņus pēdējā brīdī apstādināja, jo divas ziņas nāca gandrīz vienlaikus: izsmēlis visas argumentācijas iespējas, lūdzu pēdējo tikšanos pirms prombraukšanas, lai katram gadījumam izrunātu apglabāšanas nianses. Par nāvi un sērām ikdienā netiek runāts, un man ir ļoti aptuvens priekšstats, kurā kapā viņi ir jāgulda, kāda mūzika bērēs ir jāspēlē un vai būtu jāaicina melnsvārcis vai arī tiksim galā civilā kārtā. Varbūt viņiem ir atliktas pēdējās goda drānas un sarakstiņš ar mīļākajām melodijām? Tas būtu jāzina, laižot astotajā gadu desmitā esošu pāri ar hroniskām sirdskaitēm šāda mēroga ceļojumā, kur var gadīties, ka ir jābēg no policijas un jāšķērso robeža pa maziem meža celiņiem.
Sagadīšanās pēc tajās stundās lielā Kariņa galva plakanajā televizorā apstādināja visus prāmjus un aviosatiksmi, izdzēšot daudziem Latvijas pensionāriem superīgu braucienu pretī pavasarim un ieskrējienā apstādinot arī manu enerģisko radītāju rūpīgi izstrādāto plānu, lai gan, zinot viņu slīpēto prasmi lietot navigācijas iekārtas, drošs neesmu joprojām.
Kas attiecas uz filmu Dabas bērni – ļoti iesaku to šajā dīvainajā laikā noskatīties. Komponists Hilmars Erns Hilmarsons tai sarakstījis vienu no skaistākajiem skaņdarbiem, kādu esmu filmās dzirdējis. Kad pienāks mans nevaldāmā pensionāra laiks un es metīšos vīrusu perēklī, šo mūziku mierīgi varētu spēlēt pie mana kapa.