Divdesmit gadu ir pagājis, kopš svinam Spēlmaņu nakti. Tiesa, žūrijai tas drīzāk ir smaga darba noslēgums, pēc kura vēl vairākus mēnešus nākas saņemt pļaukas par sadarīto. Kādreiz bija vieglāk. Pirmizrāžu bija teju trīsreiz mazāk, bet žūrijas sastāvs vēl lielāks nekā trīs reizes. Jā, piemēram, 1994. gadā žūrijā strādāja 31 cilvēks.
Mēs esam deviņi žūrijas locekļi, kuriem bija jānoskatās 132 iepriekšējās sezonas pirmizrādes. Bet šo sezonu vērtēs vairs tikai pieci cilvēki. Vai gaužos? Nē. Gribu tikai teikt, ka teātrim jebkuri svētki pamatu pamatā ir darbs. Arī mums, kritiķiem, tas ir ļoti atbildīgs darbs. Savā veidā iestudējums uz lielās skatuves. Uzrakstīsi recenziju avīzei vai Krodera vietnei, to izlasīs neliels interesentu loks. Esi, tā sakot, uzstājies uz mazās skatuves. Toties Spēlmaņu nakts laureātus, kas savā ziņā arī ir mūsu "darinājums", skatās un vērtē milzīga Latvijas TV auditorija. Tā gribētos, lai visi priecājas par tevis izvēlēto. Tāpat kā mēs priecāsimies, kad rīt nobalsosim, pacelsim glāzes un uzsauksim: "Priekā!"
Teātra kritiķis vispār ir apbrīnojama profesija. Teātra praktiķis, ja jūsmo, tad par savu veiksmi, bet teātra kritiķis uzgavilē tieši svešai veiksmei. Pavērojiet Silviju Radzobi, kad viņa skatās izrādi, kas tai ļoti patīk, – darbībai seko nevis pieaugusi sieviete, bet bērns, kas sajūsmā izplūdis smaidā. Toties, ja izrāde nepatīk, arī gluži kā bērns sapīkst, jo neveiksme pa īstam sāpina. Varu iedomāties, ka parīt tāpat daudzi mani kolēģi jutīsies sarūgtināti, jo kāds no viņu "izredzētajiem" netiks aicināts uz Spēlmaņu nakts skatuves. Lai kā – galvenais mums, profesionāļiem, ir tas, ka mums šodien Latvijas teātris no tiesas patīk. Un tāpēc: "Priekā!"
Daudzas nominētās izrādes ir apliecinājums, ka mūsu teātris ir aktuāls un iekļāvies pasaules teātru procesā. Ir uztaustīts globālā laikmeta upuris – agresīvs indivīds, māmiņas šūpļadziesmas neaijāts, bez sejas un saknēm. Viņu iedzen sabiedrībā un savienībās, liekot nest neskaitāmus upurus valstiskuma Moloham, un pakļauj vienai vienīgai funkcijai – patēriņa funkcijai, pārvēršot visu visaptverošā noieta tirgū. Ko gan lai liek pretī šim trulās civilizācijas spiedienam? Personību. Vai tad patiešām starp mums, skatītājiem, kas Spēlmaņu naktī sēdēsim Dailes teātra zālē, tādas nav? Varbūt tas ir jaunā humānisma fenomens? Varbūt pēc kristīgās civilizācijas gadsimtiem pirmo reizi nopietni ir tikuši sadzirdēti vārdi par garā nabagā vērtīgumu? Es gaidu personību, jo negribas domāt, ka dzīvē šādas parādības faktiski vairs nav. Varu arī nosaukt aktierus, kas spētu nospēlēt garīgus, liela vēriena cilvēkus. Jāatceras, ka teātris, iespējams, ir pats varenākais un drošākais līdzeklis nācijas atdzimšanai.
Uzrakstīju iepriekšējo teikumu, un, lūk, ziņa: mūžībā aizgājis Harijs Spanovskis. Aktieris! Tas, kas valda pār gaistošo, tas, kas laika ietvaros veido savus daudzos tēlus. Pienāk brīdis, kad aktierim jāaiziet no skatuves un no pasaules. Bet šeit starp mums viņš paliek tajā, ko, pateicoties viņam, esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Harijs Spanovskis ir aktieris, kurš redz skaidri. Viņš izjūt, kas šai dzīves dēkā ir sirdi plosošs un kas – vienreizīgs. Kad aktieris zina, viņš to nospēlē un tad var iet. Kā Harijs Spanovskis, kurš šoreiz ir nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Varbūt viņš to saņems? Un ar balvu rokās aizies, uz atvadām sakot mums visiem: "Priekā!"